2007.gada maijā, nedēļu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām, no ķēķa, tpfu Zoodārza dzīlēm iznira ķirurga Valda Zatlera kandidatūra kandidatūra valsts pirmajam amatam. Jau 2007.gada 22.maijā visi, kas redzēja Zatlera pirmās uzstāšanās un intervijas saprata, ka šis nu nav tas labākais kandidāts. Manas domas toreiz bija– štrunts pat par aploksnēm un pateicībām, jo, kas ir satraucošāk– šis tips (prezidenta kandidāts Zatlers) NEKO nesaprot ne no politikas, ne no valsts vadīšanas. “Sekls”. Tā tagad prezidentu vērtē viņa kādreizējais politiskais patrons Gundars Bērziņš, bet par “seklu” Zatleru jau varēja uzskatīt toreiz, 2007.gada maijā.
Par spīti visu saprātīgo ļaužu un inteliģences protestiem, Valdis Zatlers ar gandrīz vienbalsīgu valdošās koalīcijas atbalstu kļuva par Valsts prezidentu. Tikai pēc tam atklājās, ka pirmsvēlēšanu nedēļā, Zoodārzā izloloto prezidenta kandidātu, trenēja, skoloja un mācīja Tautas partijai un dažām citām koalīcijas partijām pietuvināti ļaudis. Rīgas domnieks no TP Edmunds Krastiņš esot Zatleru brīfējis par ekonomiku, Pēteris Ustubs (vai kāds cits no premjera Kalvīša ļaudīm) par ārpolitiku, Mārcis Bendiks (sens TP draugs) par sabiedriskajām attiecībām u.t.t. Zatleram kā lipuči tika piestiprināti divi koalīcijas darboņi- literāts un preses sekretārs vienā personā, Tautas partijai tuvais Normunds Beļskis un Viesturs Silenieks no ZZS. Bet pats galvenais, no visiem pirmsievēlēšanas padomniekiem ēnā palika visbūtiskākai– Tautas partijas biedrs ar biedra kartes numuru- 1– Gundars Bērziņš. Ko un cik daudz Bērziņš noteica Zatlera uzvedībā pirmsievēlēšanas un arī pēcievēlēšanas laikā, mēs nezinām, tomēr Zatlera komandā šis vecbiedrs nekāds peška nebija. Pēc vēlēšanām Zatlers centās no TP ļaudīm savā galmā atbrīvoties. Tā šķita gluži vai kā PR akcija, lai parādītu, ka lūk nav jau tas Zatlers gluži mūsu marionete. Vai tā bija vien spēle, vai arī jaunievēlētā prezidenta patiesa vēlme būt neatkarīgam, to mēs nezinām.
Sākotnēji TP un Zatlera starpā bija kvēlas jūtas. Premjers Kalvītis Zatleru uzdeva par savu kandidātu, apjūsmojot viņa spējas un kvēli aizstāvot pret “apmelojumiem” viegli pierādāmā nelikumīgā rīcībā. Pārējie TP ļaudis par Zatleru runāja ar tādu degsmi, ka Zatlers sāka šķist nevis kā neatkarīgais kandidāts, bet gan kā TP kandidāts. TP Zatlera ievēlēšanas dienā pat kaujā meta savu avangardu– jaunatnes organizāciju, kas uzdodamies par “ārstiem”, mediķu virssvārkos pie Saeimas kaismīgi bļāva “Zatleru! Zatleru! Zatleru!”.
Man no šodienas viedokļa tas viss šķiet ļoti homoerotiski. Bariņš pieaugušu vīriešu slepenā sapulcē Zoodārza izvēlas to, kurš viņiem šķiet vissimpātiskākais un pēc tam aizstāv viņu gluži kā miesīgu brāli vai arī kā savu homoerotisko fantāziju piepildījumu. Kalvītis šķita vai gluži aizgrābts ar Zatleru un pirmsinaugurācijas nedēļā ar ziepēm piedraudēja visiem, kas pret viņa favorītu vērsīsies.
Homoerotisms staro arī no Bērziņa šodienas intervijas NRA. Bērziņš škiet kā atraidītais, kā tāds, kas reiz bijis patrons un nu viņa aizbilstamais ir viņu izmetis mēslainē. Sāpīgi. Jūtas tiek aizskartas. Ja es būtu teicis par Zatleru: “Ar viņu runājot, mani vienmēr ir šokējis viņa seklums. Tas ir tik sūrs, ka tu pilnīgi smoc nost,” es par sevi nebrīnītos. Bet to saka bijušais ieroču biedrs. Ļoti homoerotiski. Lielās mīlas spējais gals– tā varētu nodēvēt Zatlera un TP mīlestības norietu un naida sākumu.
Aha, es ar par sho te noreecos, kaadi bij tie stiligie texti no berzinja par zalch.
Šim vieglās uzvedības Bērziņam tas var beigties kā Ikaram, jo rau’ drīz pašvaldību vēlēšanas, kurās goda vīrus kūrēs Homoerots, tikai mīlas eņģelītim spārniņi pret tautas sauli var sadegt. Kritiens var būt pazemojošs un sāpīgs.
Si delfu zina (Zatlers: Bērziņa pārmetumi ir ‘ļoti emocionāli’, http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=22509675) dod saprast, ka pedeja vairak ka gada laika ir notikusas vel kadas butiskas izmainas.
To, kas notika arpus un iekspus ZOO tomer var raksturot ka tipisku iniciacijas proceduru, kura novice atsakas no skaidras dzimum- un citam identitatem un bez ierunam paklaujas iniciatora (saja gadijuma – iniciatoru, kas ir vel interesentak jo vedina domat par grupveida orgiju) velmem un noradem, lai tikai iegutu velamo rezultatu. Sis “rezultats” atskiras katra kultura. Dazviet ta ir vieta klosteri vai ta Kunga avju bara, citviet uznemsana kada ordeni. Klusa okeana salas, saskana ar antropologu publikacijam, vel salidzinosi nesen ta bija inciatora sekla, ar kuru tika uznemta manas ekvivalents vai “viriska esence”.
Tas, kas notiek starp prezidentu un partijas vecbiedru sobrid, apstiprina izvirzitas tezes. Sads apgalvojums ir labi pamatojams.
Skiet, prezidents jutas izgajis iniciaciju un ir “atguvis” savas visa veida orientacijas, lai cik tas seklas butu. Tas sevi ietver ari seksualas identitates atgusanu, kas, izradas, ir aktiva, nevis pasiva, ka bija iedomajusies iniciatori.
Kas ir ipasi interesanti – iniciejamais acimredzot spejis ar inciatoriem nodibinat specigu vienpuseju (homoerotisku) saikni, kuru Berzina kungs nespej parraut, turpinot izjust vismaz emocionalu atkaribu no iniciejama, lai ari tiek acimredzami atgrusts.
Lielakais parsteigums saja visa milas figura ir prezidenta emocionala inteligence. Prezidents loti labi “spele” publiskas retorikas lauka, ne tikai de facto pasludinot Berzinu par atraiditu milnieku, bet ari, ja ta drikst teikt, de iure ir to nostadijis atraidita, bet cerosa milnieka statusa. Domajams, ka Berzina kungam sads coupe de grace ne sapnos neradijas, nakot klaja ar savam aizvainota milnieka zelabam.