Par latviešiem vēsturē drīkst teikt tikai labu vai neko. Ja latviešus pagātnē neliela par lielajiem sasniegumiem un nežēlo par milzīgajām vēsturiskajām ciešanām, viņi ir neapmierināti un dusmīgi. Pēdīgais piemērs, diskusija diena.lv par Egīla Zirņa rakstu “Komunistu sponsors“, kurā apspriesta Kārļa Ulmaņa darbība 1940.gadā, jau pēc padomju okupācijas.
Egīls Zirnis savā raksta par vēsturnieku Gati Krūmiņu un par viņa atradumu arhīvā- Ulmaņa 5000 latu ziedojumu t.s. Sarkanajai palīdzībai- komunistu organizācijai, kuras mērķis bija izplatīt revolūcijas idejas visā pasaulē. Jāsaka gan, ka Gatis Krūmiņš nav pirmais, kurš šo dokumentu min (tas pieminēts arī 2006.gadā izdotajā Igora Vārpas grāmatā par latviešu karavīriem), bet šajā kontekstā tas nav būtiski, jo plašākai sabiedrībai šis fakts nav tapis zināms. Lai cik paradoksāli nebūtu, šis Ulmaņa 1940.gada 12.jūlija ziedojums, padarīja viņu par Kompartijas lielāko sponsoru. Protams, lieki teikt, ka pati ziedojumu vākšana komunisma izplatīšanas vajadzībām bija drīzāk propaganda, nevis tiekšanās iegūt materiālu atbastu, jo padomju totalitārajā režīmā ideoloģiskajām vajadzībām naudas netrūka.
Tomēr, nevar apšaubīt, ka “Ulmanis komunistu sponsors” rada neizpratni un disonē ar Ulmani kā “latvju tautas vadoni” tāpēc daudzi “patrioti” ir sašutuši kā var Ulmani vainot sadarbībā ar komunistiem. Liela daļa latviešu nespēj pieņemt domu, ka Ulmanis bija ne vien Latvijas Republikas dibinātājs- tās pirmais Ministru prezidents, bet arī tās kapracis. Ulmaņa “ziedojums”, protams, nebūtu vērtējams kā labas gribas akts, bet gan kā mēģinājums parādīt savu vēlmi uzturēt labas attiecības ar padomju varu.
Ulmaņa kā vadoņa tēls ir vēl joprojām dzīvs. Daļai Latvijas sabiedrības Ulmanis ir gaišs tēls un katra kritika par Ulmaņa rīcību vai viņa režīmu tiek uzskatīta par uzbrukumu latviešu identitātei.
Politologi Andris Sprūds un Veiko Spolītis 2006.gada nogalē publicēja viedokli laikrakstā Diena, kurā norādīja, ka Ulmani dēvēt par Valsts prezidentu tā kā nebūtu gluži pareizi, jo Ulmanis nebija leģitīms Valsts prezidents. Abi politologi arī retoriski vaicāja vai Ulmanim ir īstā vieta prezidentu portretu galerijā Rīgas pilī . Reakcija uz šo rakstu bija zibenīga. Daži Ulmaņa pielūdzēji pat sūtīja vēstules uz Rīgas Stradiņa Universitāti ar pieprasījumu abus tur strādājošos politologus atlaist no darba, jo kā gan tādi, kas aizskar “nācijas svētumu” var turpināt mācīt studentus. Latvijas Avīze atbildot uz savu sašutušo lasītāju jautājumiem pat publicēja rakstu, kurā noskaidrots, ko par politologu rakstu domā viņu universitātes rektors un paskairdots, ka abi mācījušies ārzemēs un minētas Spolīša studijas Centrāl Eiropas Universitātē Budapeštā, kuru finansējot Soross (žurnāliste gan aizmirsusi uzrakstīt, ka Sprūds ir CEU absolvents).
Ulmanis un viņa neslēptā kolaborācija nav vienīgais vēstures temats par kuru nedrīkst kritiski diskutēt. Tāpat nedrīkst atzīt, ka vācbaltieši šeit nu gluži nebija vien uzurpatori, nedrīkst atzīt, ka leģions necīnījās nu gluži par Latvijas brīvību un vēl daudz ko citu. Kritiskas diskusijas par pašu vēsturi tiek uztverta kā pasūtījums. Ja reiz, kāds nepiekrīt pieņemtiem un bieži greiziem latviešu nacionālās vēstures uzstādījumiem, viņš uzreiz ir komunists, Maskavas aģents, žīdu pakaļlaiža u.t.t. Vēsture nav fronte, kurai ir vien divas puses. Ja es kritizēju Soviet Story, tas nenozīmē, ka filmā parādītos faktus es uzskatītu par safabricējumiem un piekristu Krievijas medijiem, kuri šo filmu dēvē par meliem. Vēsture nav mūsēja vai svešā, vēsturei ir daudz vairāk pušu kā divas.
Man ir radies iespaids, ka Latvijā nav iespējama kvalitatīva diskusija par mūsu pašu vēsturi. Tas ir skumji.
“Man ir radies iespaids, ka Latvijā [ir] IESPĒJAMA kvalitatīva diskusija par mūsu pašu vēsturi. TAS IR SKUMJI.” Kaut kā doma pazudusi, ne?:)
Ja, paldies par piezīmi, izlaboju
diskusija nav iespējama…
Labrīt. Patriotisms = reliģija = 0% veselaissaprāts, 100% farss, patoss, apelēšana pie kaut kāda mistiska “svētuma” un nepiekritēju dēmonizēšana.
Savukārt man ir radies iespaids, ka Latvijas masu medijos aizvien vairāk mēģina taisīt lielu troksni par neko (bez pamatojuma), kā, manuprāt, ir noticis arī šajā gadījumā.
Vai uz šī dokumenta ir K.Ulmaņa paraksts? Nē, nav. Vai Ulmaņa finanses pēc PSRS armijas ienākšanas Latvijā kontrolēja pats Ulmanis? Maz ticams. Un galu galā, vai kādam tiešām šķiet, ka 12. jūlijā, kad šis ziedojums tika veikts, Ulmanis pats noteica ko un kā darīt/nedarīt?
Jā, pavisam cits jautājums protams ir par to, vai bija pareizi maldināt tautu un liktenīgajā dienā radiofonā paziņot, ka “es palieku savā vietā” un aicināt to darīt arī tautu, tādējādi dodot cilvēkiem veltas cerības, nevis iespēju robežās sagatavojot viņus nenovēršajam. Lai gan no otras puses, var mēģināt saprast Ulmani un viņa cerības, ka, iespējams, izdosies tomēr kaut kā noturēties, galu galā, vēsture pirms tam bija pierādījusi, ka pat neticamākajam scenārijam var būt iespēja piepildīties.
Laikam vēsturi pilnībā var saprast tikai tad, kad pats esi vēsture…
Man gan liekas, ka Latvijā ir iespējama kvalitatīva diskusija par vēsturi. Kvalitatīva tā ir nopietna, bet nopietna vēsture (zinātne) nav iedabūjama plašsaziņas līdzekļos no vienas puses. No otras puses, grūti diskutēt pastāvot dažādām diskusantu svara kategorijām un radikāli atšķirīgiem diskusiju līdzekļiem. Nav jau Latvija kautkas unikāls šajā ziņā, vienīgi mums to potenciālo, teiksim tā, nopietno potenciālo diskusantu ir pamaz, jo arī pašu ir maz. Vai Somijā ir bijis savādāk, vai Igaunijā bija savādāk, ka M. Ilmjervs publicēja savus atklājumus par Petsu?
Valter, faktiski pie šīs situācijas (kvalitatīvas diskusijas trūkuma) mēs paši (vēsturnieki) esam vainīgi. Manuprāt, mums pašiem pietrūkst nopietna diskusijas foruma– kāda žurnāla vai cita medija, kurā pacelt būtiskas tēmas, tās zinātniski un argumentēti izvērtēt un pēc tam par tām diskutēt.
Es nepiekrītu, ka nopietna vēsture nav iedabūjama medijos. Protams, neviens medijs nerādīs vai nepublicēs kaut ko tādu, kas ir uzrakstīts vai tiek stāstīts sausā un garlaicīgā valodā (jautājums vai sauss ir sinonīms zinātniskam). Medijos nevar ielauzties ar zinātniskiem rakstiem, bet var ar kvalitatīvām domām, pārspriedumiem un diskusijām.
Jā, diskusiju forums ir izjūtams. Bija te gadus atpakaļ atceros laikam vienīgā diskusija Latvijas Vēstures žurnālā starp Ezergaili un Vestermani, bet ņemot vērā zinātnisko žurnālu iznākšanas biežumu, diskusijas dinamika bija niecīga. Tagad ir citi laiki, pastāv citas tehniskās iespējas.
Piekrītu, var plašsaziņas līdzekļos ielauzties ar kvalitatīvām domām. Bet ne vienmēr. No gadījuma uz gadījumu. Tā nevar būt sistēma, balstīties uz plašsaziņas līdzekļiem. Avīzēm ir atšķirīgas prioritātes. Drīzāk tas varētu būt kāds portāls tīmeklī vai kas tamlīdzīgs, kuru kūrētu profesionālis, piemēram. Ķecerīga doma, varbūt šeit ko tādu varētu mēģināt izraisīt?
Vēstures foruma idejas tīmeklī ir: http://www.satori.lv/raksts/2554/Atslegvardi___Keywords__akademisks_Baltijas_valstu_humanitaro_un_socialo_zinatnu_zurnals
Marija Golubeva mēģina radīt forumu Atslēgvārdi/Keywords. Viņa būtu jāatbalsta.
Es piefiksēju to, ka Latvijā nenotiek kvalitatīva zinātniska diskusija jau pirms vairākiem gadiem. Rezultātā esmu arī izveidojis forumu http://www.filozofija.lv/forums – un esmu arī atvērts jebkuram, kas gribētu šo platformu izmantot publiskai zinātniskai vai pat ne tik publiskai diskusijai. Ja ir interese, tad varam ieviest arī jaunas idejas, pārveidojumus pašreizējam modelim. Man tam ir gan tehniskās iespējas, gan arī zināšanas pietiekamā līmenī. Izdevumi ir niecīgi, un tos es līdz šim esmu sedzis no savas kabatas, esmu ar mieru tā arī turpināt.
Tā ka – viss ir tikai pašu zinātnieku rokās, vai viņi vēlas šādu diskusiju, vai nē. Autoram ir pieejama man e-pasta adrese, ja ir vēlēšanās, varam sazināties.
Mjā, pašlaik izskatās, ka Satori ir paņēmuši manu ideju un attīstījuši to tālāk.
Taa nav Satori ideja, taa ir Marijas Golubevas ideja.
Man prieks, ka ir vēl kādi cilvēki, kuri ir uztvēruši pamatdomu – mums pašiem ir jāspēj kritiski raudzīties uz savu vēsturi un diskutēt par to. Īpaši šī disonanse jūtama, jo gribam un pieprasām, lai citas tautas un valstis savas kļūdas atzīst. Tie, kas pārmet, ka esmu iedevis trumpjus mūsu tautas ienaidniekiem, gribu teikt sekojošo: agrāk vai vēlāk šīs lietas tāpat uzpeldēs un jo vairāk paši ar to būsim tikuši galā, jo stiprāki būsim.
Par akadēmisko diskusiju – tas protams ir labi, ka tāda ir un tajā piedalīties protams ir patīkamāk, taču jāatzīst, ka arī paši vēsturnieki ir vainīgi, ka tauta uzzinot par to, ko mēs paši jau esam gan savā starpā, gan kādās konferencēs runājuši, ir šokā. Tāpēc jau kādu laiku cenšos par tādām lietām rakstīt arī lielajā presē, neraugoties uz to, ka pēc tam manā virzienā raida dažādus organiskas izcelsmes epitetus.
Par Ulmani – ļoti ceru, ka “Diena ” tuvākajās dienās nopublicēs manus plašākus skaidrojumus un precizējumus.
Gati, bet par ko ir runa, mums visiem (vēsturniekiem) beidzot ir jāsāk bez aizspriedumiem un kritiski diskutēt par vēsturi.
Patiesībā, žēl, ka nezināju par Jūsu pētniecību pirms Soviet Story diskusijas pagājušajā gada vasarā, tad būtu ieteicis Jūs kā šīs filmas kritizētāju, jo tiesa, ka iekāpu ne savā lauciņā.
Es Jums Gati piekrītu par visiem 100%, ka šī kritiskā diskusija ir nepieciešama, jo bez tās mēs apzogam paši sevi, dzīvodami autoritāru un totalitāru režīmu radītos mītos. Tas, protams, ir bēdīgi, ka tie, kuri vienkārši grib nodarboties ar kritiskiem diskursiem Latvijas vēsturē, tiek pārvērsti par tautas ienaidniekiem un tiek apsaukāti organiskos epitetos.