Mēs esam atdūrušies sienā. Skrienot pakaļ Eiropai, mēs esam atģidušies Austrumos, respektīvi tur, kur mēs neesam gribējuši nokļūt. Jau kuro reizi…

Piecu gadu treknums mums ir radījis smagas aknu spazmas. Un treknums bijis ne vien mūsu makos, bet galvenais- mūsu prātos. Eiropa un tās dzīvesveids šķita sasniedzams kādos 15-20 gados. Tas būtu reāli, ja tiktu izmantotas tās attīstības tendences, kas Eiropu attīstījušas līdz līmenim, kurā tā ir. Mēs, diemžēl, skrējām pa vistaisnāko taku– totālu patēriņu un šīs takas gals bija skaidri apjaušams- takas galā bija aiza, kurā nu mēs krītam…

Problēma nav vien valdošās koalīcijas politiķu prātos. Problēma ir mūsu prātos. Mēs gribam visu uzreiz, bez ilga darba un nepārtrauktas mācīšanās. Latvijā vajag diplomus, ne zināšanas. Un tikmēr kamēr tas tā būs, mūsu attīstības ceļš būs aiza, nevis kalnu galotnes.