Daudzas no mūsu morālajām un ētiskajām dilemmām ir izdomātas. Izpūstas. Tomēr dažreiz es arī iedomājos, kādu iespaidu mana rīcība atstāj uz globālām lietām un sāku šaubīties par savas rīcības morālo pusi.

Kas ir mana, iespējams, uzpūstā morālā dilemma? Tā ir paprika.

Man ļoti garšo paprika. Svētdien nopirku pusotru kilogramu sarkanās paprikas. Paprika ir lieliska- lieli sulīgi augļi, kas krāsojas tumši sarkanā krāsā. Veikalā esot vari ņemt un krāmēt savos ratos un nemaz nepamanīt, ka paprikas izcelsmes valsts, vismaz pēc cenas šiltes spriežot, ir Izraēla. Tā pati Izraēla, kas vēl tikko bombardēja Gazu un kuras neviennozīmīgi vērtētās agresijas rezultātā gāja bojā vairāk kā tūkstoš palestīniešu, no kuriem lielākā daļa bija mierīgie iedzīvotāji. Bumbas iznīcināja gan teroristiskās Hamas kustības kaujiniekus, bet par galvenajiem šī kara upuriem kļuva sievietes un mazi bērni.

Pērkot Izraēlas papriku, es gribot vai negribot, ielieku kaut pāris eirocentus Izraēlas valsts budžetā, jo paprikas audzētājs, ļoti iespējams, pārdodams savu preci eksportētājam ir samaksājis nodokļus savai valstij. Jā, protams, tie ir vien daži eirocenti, kas ieripo Izraēlas valsts budžetā, bet šie daži centi valsts dotāciju veidā nonāk nevien Izraēlas skolās un slimnīcās, bet arī bumbās, tankos, lidmašīnās un automātos, kuru tiešas iedarbības rezultātā iet bojā neskaitāmi nevainīgi cilvēki.

Šāda vai līdzīga morāla dilemma ir nevien pērkot Izraēlas papriku, bet, arī pērkot, piemēram, Valmieras pienu. Tu zini, ka pērkot Valmieras pienu, Tu maksā zemniekiem, pārdevējiem, pienotavas palīgstrādniekiem, bet galu galā, Tu arī samaksā tam vīram, kas Mākoņos. Atšķirība no Izreālas ir tā, ka Mākoņi nevienu nebombardē un nenogalina, tas tiesa, bet tik un tā sanāk, ka atbalsti ļaudis, kuru pieeja politikai Tev nav pieejama.

Varbūt izeja ir nepirkt minēto papriku vai pienu? Jā, bet jābūt godīgam un jāsaka, ka diez vai Izraēla mazāk bumbos Gazu, ja es nepirkšu viņu papriku, ko, iespējams, audzējis kāds palestīniešu zemnieks, kam lauki Izraēlā. Tāpat vīrs Mākoņos nemainīs savu pieeju partijas un valsts politikai tikai tāpēc, ka pilsonis X vairs nepērk viņa pārstrādes uzņēmuma piena paku.

Vienīgais, ko var panākt nepērkot to vai citu preci, kas saistīta ar sev nepieņemamu morālu rīcību, ir ne rīcības maiņa, bet gan skaidra pilsoniskas vai politiskas attieksmes paušana. Tas ir vismaz priekš sevis, kaut vai kā mierinājums.

Taizemē, protestējot pret valdību un nevēlamo premjerministru, opozicionāri izvēlējās oriģinālu veidu kā izteikt savas prasības par valdošā režīma atkāpšanos. Taizemiešu politiskie aktīvisti nevis gāja demonstrācijās un rīkoja mītiņus pie parlamenta vai pilsētas laukumos, bet gan bloķēja galvaspilsētas Bankokas lidostas. Protams, šāds cīņas veids ir daudz efektīgāks par vienkāršu piketēšanu un izgaiņāt, tos, kuri bloķē lidostu, arī ir grūtāk nekā tos, kuri protestē kādā atklātā vietā.

Šī ir mācība visiem opozicionāriem, kuri grib mainīt režīmus. Bloķēt lidostas vai ostas ir patiešām efektīva metode. Taizemē šīs akcijas spieda no amata atkāpties premjerministram. Protams, jārēķinās, ka citur vara var rīkoties daudz enerģiskāk un brutālāk, jo lidostu bloķēšana tomēr ir diezgan kaitinošs pasākums tiem, pret kuriem šie protesti vērsti.

Svētais kautiņš

Tas nav vienkāršs kautiņš. Tas ir kautiņš Kristus kapa baznīcā Jeruzālemē, vietā, kur Jēzus Kristus augšāmcēlās. Kapa baznīca ir vieta, kurā kalpo gandrīz visas kristīgās konfesijas, kurām ir būtiska Kristus augšāmcelšanās vieta. Tā kā šī ir ekumēniska baznīca, vienlaicīgi baznīcā atrodas, piemēram, gan katoļi, gan grieķu pareizticīgie, gan armēņu baznīcas pārstāvji u.c. Kautiņš svētdien, 9. novembrī, sākās pēc tam, kad armēņi neļāva grieķu pareizticīgajiem iesūtīt savu pārstāvi Kristus kapa alā, lai viņš tur būtu kā novērotājs laikā, kad armēņi svinēja Sv. Krusta dievkalpojumu. Pēc īsākas grūstīšanās sākās nopietns kautiņš un visas reliģiskās cerimonijas tika pārtrauktas. Iejaucās arī Izraēlas policija, kas mēģināja savaldīt, gan grieķus, gan armēņus, tomēr policistiem nespēja šo kautiņu ātri izbeigt.

Mūki kaujas-- tā rakstīja BBC. Un patiesi, ko par kristišiem padomā tie miljoni ļaužu, kas Kristum netic. ‘Ā, kristieši ir tie, kas savās svētvietās kaujas’, jā un tas nav tālu no patiesības.

Oliveram Stounam jauna filma ienākusies. Saucas W. Filma par reālu personu, kas vēl ar vien sēž Baltajā namā (ne ilgi vairs). Šķiet W. prototips- ASV prezidents Džordžs V. Bušs, kas pēdējā desmitgadē ir sačakarējis visu pasaules politiku, par filmu nebūs sajūsmā. Bet tā jau ir viņa problēma. Mums vien atliks vērtēt vai filma būs līdzvērtīga Karalienei.

Šoks. Tas ir mans šī brīža stāvoklis. Vakar kādā ārvalstu avīzē lasīju, ka 1950.gada 14.martā kāds 21 gadu vecs komunistiskās Čehoslovākijas pilsonis Milans Kundera ir ziņojis slepenajiem dienestiem par kādu ārvalstu spiegu. Par to šodien raksta arī latviešu Diena. Spiegs tika notverts un notiesāts uz 20 gadiem, strādāja urāna raktuvēs, bet izdzīvoja un tagad dzīvo Zviedrijā. Milans Kundera, pēc šī nodošanas akta vairākus gadu desmitus vēlāk kļuva par pazīstamāko čehu rakstnieku un viņa komunismu atmaskojošie darbi tika un tiek lasīti visā pasaulē. Tagad čehu rakstnieks tiek atmaskots. Viņu atmaskojošo ziņojumu čehu slepenajiem dienestiem tagad var lasīt šeit.

Milans Kundera ir mans pēdējā laika rakstnieks nr. 1. Kundera arī latviešu lasītājiem komentārus neprasa, jo latviski ir tulkoti šī Parīzē dzīvojošā čehu rakstnieka romāni. Piemēram, romāns “Joks” par kādu jaunekli, kas 50.gadu komunistiskajā Čehoslovākijā kādā vēstulē mīļotajai meitenei neveikli pajoko un šis joks sagrauj viņa dzīvi, jo seko dažādas varas un partijas represijas. Man vistīkamākais, protams, ir Kniha smíchu a zapomnění (Smieklu un aizmiršanas grāmata), kas šķiet latviski nav tulkota. Ģeniāla grāmata par sarežģītu un komplicētu vēsturi. Kundera ir autoritāte. Diemžēl, viņa atmaskošana laupa kaut ko no viņa kā izcila rakstnieka tēla. Skumji.

Visādi šovi ir bijuši TV ekrānos- Dejo ar Zvaigzni, Dziedi ar Zvaigzni, krieviem- slido ar Zvaigzni u.t.t. Bet tagad Krievijā ir parādījies jauns šovs, kura nosaukums ir Gordonihots (raidījuma vadītāja uzvārda salikums ar īpašvārdu Donkihots), bet patiesībā tam vajadzētu būt- “Izdr** Zvaigzni”. Šova ideja ir skaidrin skaidra, studijā tiek uzaicināts kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks un viss raidījums tiek veltīts viņa personai un daiļradei, ja tāda ir, un tad raidījuma viesis tiek publiski iztirzāts krustu šķērsu, raidījuma skatītājiem studijā aktīvi piedaloties un vadītājam aktīvi piepalīdzot. Vārda iztirzāt vietā gan vajadzēja lietot citu vārdu, bet man mēle, piedodiet, roka necēlās to vārdu rakstīt. Vārdu sakot, kam nav slinkums var celties kājās un teikt par raidījuma viesi visu, ko ļauj, pirmkārt, sirdapziņa, ja tāda ir, otrkārt, raidījuma vadītājs, kurš īstenībā ļauj teikt visu.

Raidījuma viesis patiesībā ir upuris. Esmu redzējis divas sērijas (šķiet divas vien ir parādītas), kurās piedalījās sekojoši, krievu TV seija Ksenija Sobčaka un rakstnieks Viktors Jerofejevs. Abi raidījumi patiesībā ir nežēlīgi. Maz bija skatītāju studijā, kas aizstāvēja vakara viesi. Lielākā daļa skatītāju metās pulgot viesi un raidījuma vadītājs Aleksandrs Gordons ar savām asajām piezīmēm vien pielēja eļļai uguni. Pēc pagājušajā piektdienā Krievijas sabiedriskās televīzijas parādītā raidījuma, kurā viesojās Viktors Jerofejevs, raidstacijas Eho Moskvi ēterā rakstnieks raidījuma vadītāju Gordonu nosauca par “nožēlojamu” (maiga forma vārdam, kuru minēja Jerofējevs; interviju var lasīt un noklausīties šeit). Vārdu sakot, viss iet divu dir** augstumā. Ja ņem vērā, ka Viktors Jerofējevs ir padomju laikā aizliegts un vajāts rakstnieks, kurš nostājies opozīcijā arī Putina režīmam, tad raidījums izskatījās arī pēc mēģinājuma ar viņu publiski izrēķināties.

Ir gan arī otra monētas puse. Tiem, kas raidījumā piedalās kā viesi, nevajadzētu pēc raidījuma sūdzēties par brutālo attieksmi, jo ir jāzina uz ko Tu ej. Cik noprotams, Jerofejevs neapzinājās, ka dodas uz Gordona šovu, kurā viņam lies virsū samazgas (šovs pirms tam vēl nebija rādīts TV). Jā, protams, Gordons ir maita, bet tā ir daļa no šova dramaturģijas-- raidījuma vadītājs ir cinisks un augstprātīgs maita, kas ierāda vietu tiem, kuri ir sevi augstu vērtē. Gordons neapšaubāmi ir labs šāda šova vadītājs, jo viņa sejā nepakustas ne vaibsts brīdī, kad kādam vajag nekaunīgi atbildēt.

Latvijā šāds šovs nevarētu notikt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijā nav pieņemts atklāti ņirgāties par kādu viņa klātbūtnē TV ekrānā un šādu šovu tā iespējamie viesi varētu vienkārši boikotēt. Otrkārt, nu izņemot Jurģi Liepnieku vai Arni Rītupu neredzu cilvēkus, kas varētu būt tik intelektuāli ciniski kā Gordons. Diez vai abi iepriekšminētie latviešu intelektuāļi šādu darbiņu uzņemtos.

P.S. Pēc bloga uzrakstīšanas atradu vēl sēriju ar Mihaila Zadornova piedalīšanos Gordonkihotā. Labu apetīti.

Raidījumu ar Jerofējevu var noskatīties šeit.

Raidījumu ar Sobčaku var noskatīties zemāk.

Jorgs Haiders, pazīstamais austriešu politiķis, kurš slavens ar saviem nacismu slavinošajiem izteikumiem, sestdienas rītā gājis bojā autoavārijā. Nepārprotiet mani, nekad neesmu bijis ne Haidera, ne viņa politisko uzstādījumu atbalstītājs, bet viņš neapšaubāmi bija viens no Eiropas politiķiem, kam atšķirībā no vairuma, piemita kāda harizma. Jā, par pamatiem uz kuriem šī harizma būvēta, var diskutēt, bet Haiders nebija pelēkais. Ja viņš nebūtu nācis no nacionālistu partijas, kas atklāti simpatizēja nacismam, es domāju, Haiders varēja kļūt par vienu no Eiropas politikas līderiem.

Diemžēl, viņa izvēlētais politiskais ceļš ved strupceļā. Haiders var kalpot par piemēru gan labējo politiķu panākumu iespējām, gan tam, ka vēsturiska ignorance ne pie kā laba nenoved. Jebkuram Eiropas nacionālistam jāsaprot, nacisma slavināšanu lielākā daļa vēlētāju nekad neuzskatīs par kandidāta priekšrocību, drīzāk gan par ļoti būtisku trūkumu.