Bibliotēka mirst. Bibliotēku nāves ir nežēlīgas, jo parasti tās notiek ugunsgrēku, karu un nemieru dēļ. Bibliotēkai mirstot tiek sašķaidīti ne vien papīri un grāmatu vāki, bet arī atmiņa. Bibliotēka ir arhīvs, šī vārda plašākajā nozīmē– atmiņu krātuve, kas ir ne vien kaudzē krautas grāmatas, bet gan dzīvs organisms, kas elpo un mainās līdzi laikam, saglabājot sevī pagātni.
Latvijā nav kara vai citu lielu satricinājumu, bet bibliotēka mirst. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (LAB) mirst ilgā un mokošā nāvē (Ivars Kalviņš šodien Dienā). LAB budžets ir apcirpts tik dramatiski, ka tā vairs nespēj pildīt savas pamatfunkcijas. Jāsaka, gan ka jau labu laiku šī bibliotēka ir komas stāvoklī, jo gan tās darbiniekiem, gan krājumam treknie gadi aizgāja secen, arī tādēļ, ka LAB ir nevis Kultūras ministrijas, bet gan Izglītības un ministrijas pakļautības iestāde. LAB vairākus gadus netiek iepirkta jaunākā zinātniskā literatūra, kas nozīmē, ka bibliotēka faktiski kļūst aiz vien nekonkurētspējīgāka. LAB ir ļoti vērtīgs vēsturiskais krājums; tā ir tieša Rīgas Pilsētas bibliotēkas (dib. 1524) tiešā pēctece ar plašāko seniespiedumu kolekciju Latvijā un daļa no bibliotēkas ir Misiņa latviešu grāmatu krājums. Par spīti vērtīgajām vēsturiskajām kolekcijām, bibliotēka faktiski ir mirusi, tai nav mērķa un misijas un pats galvenais, tai hroniski trūkusi nauda.
Viena no Eiropas vecākajām bibliotēkām ir gandrīz mirusi. Atliek to vien likvidēt vai apvienot ar kādu citu bibliotēku. Gadiem ilgi jau runā par iespējamu LAB apvienošanu ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Protams, formāla apvienošana nedotu nekādu labumu, jo no viena nabaga un viena pusnabaga bagātais nesanāks. Ja galu galā Akadēmiskās bibliotēkas nāve ir nenovēršama, nedrīkst pieļaut tās vēsturisko krājumu sapludināšanu ar citu bibliotēku krājumiem un jānodrošina to pieejamība.
Parasti bibliotēkas mirst tad, kad mirst vai grūtības piedzīvo lielākas struktūras– valstis, Baznīcas un veselas civilizācijas. Bibliotēka mirst. Valsts arī?
