Kultūras ministre Helēna Demakova, pretēji solītajam, par savu politisko nākotni ilgi nedomāja un nolēma demisionēt jau šodien. Pagājušās nedēļas beigās kultūras ministre sabiedrībai darīja zināmu, ka viņai ir veselības problēmas un viņa domā par iespējamu atkāpšanos no sava amata. Tomēr viss ir noticis steidzīgi un ministre, kas piektdien kopā ar savu padomnieku Mārtiņu Vanagu aizlidoja uz Parīzi, jau šodien vairs nav ministre.

Grūti spriest vai pie demisijas raksta tiešām  vainīga veselība vai kāda cita slimība- varas pašapmierinātības vīruss, kas apņēmis visu valdošo koalīciju un Helēnu Demakovu arī. Nenoliedzami Demakova smago Latvijas kultūras vilcienu pastūma vairākas jūdzes uz priekšu un viņas caursitējas spējas nav vien saistāmas ar lielajiem būvniecības projektiem, bet arī ar kultūras darbinieku algu jūtamu paaugstināšanu (tagad gan tās atkal tiek pazeminātas, bet ne jau Demakovas vainas dēļ). Demakova, manuprāt, bija augstas klases kultūras menedžeris, kādu mums arī vajadzēja, bet viņas ciešās saites ar Tautas partijas gavgalu un Mākoņiem, veidoja ministri par tādu pašu ar teflona kārtu pārklātu politiķi kā citi no koalīcijas. Beigu beigās šķiet nabaga ministrei galvā kas galīgi bija sabiris un viņa sāka visu presi, izņemot Latvijas Avīzi, saukāt par “dzeltenu” (vēlāk gan atvainojās par to), gan arī nolēma gada pēdējā darba dienā ļaut parakstīt koncertzāles projektēšanas līgumu, kas šajos bada laikos bija nepieciešams gluži kā sniegs uz Jāņiem. Un vēl beigās ministre uzbruka “zviedru lielkapitālistiem” no TV3, ka tie sensāciju kārē viņai uzbrūkot.

Jā, spilgtas kultūrpolitiskas karjeras beigas. Neapšaubāmi- Demakovas menedžera spējas ir devušas labumu latviešu kultūrai, bet ministre dažbrīd, karjeras beigās pat bieži, nespēja atšķirt melnu no balta un uz neko neskatoties stūrēja savu buldozeru uz priekšu. Demakova aiziet, bet viņas darbi paliek un viņa tos patiešām ir dziļi iecementējusi, kaut vai bibliotēkas projektu, kuru tagad apstādināt vairs nav iespējams.