Kāds Raitis internetā pārdodot Glika Bībeli un prasot par to 300 000 Ls. Raitis saka: «Grāmata man ir mantojumā. Kad sākām skatīties un pētīt, tikai tad sapratām tās vērtību un nozīmi. Tai ir cilvēki, kas interesējas par šo grāmatu. Domāju, ka pircējs varētu būt seno grāmatu kolekcionārs. Latvijā varētu būt tikai cilvēks, kas pazīst šādus kolekcionārus.» Raitis arī piebilst, ka cena tik iespaidīga esot noteikta tāpēc, ka tāda nosaukta «par šo grāmatu, tikai vācu valodā. Ja šī Bībele būtu vāciski, to būtu nopirkuši par šādu cenu. Latviešu valodā tā ir lielāks retums, bet laikam par lielāku retumu nav gatavi maksāt. Tie bija dāņi, kas piedāvāja šādu cenu». [Citāts publicēts ar visām kļūdām].

Man ir zināma pieredze darbā ar seniespiedumiem, tāpēc varu vien piekrist baņķierim Ģirtam Rungainim, kurš kā izrādās arī kolekcionē Bībeles, ka cena 300 000 Ls par Glika Bībeli ir kādas 300 reizes par augstu un viņš būtu gatavs par to maksāt kādu tūkstoti latu. Kāpēc tā? Pirmkārt, Glika Bībele nav bibliogrāfisks superretums un Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā ir, ja atmiņa neviļ, vismaz 7 šīs 1689.gadā izdotās Bībeles eksemplāri. Otrkārt, gandrīz 500 000 eiro ir cena par kuru varētu nopirkt kādu patiešām vērtīgu seniespiedumu, protams, Gūtenberga Bībeli par tādu nenopirksi (tās cena jau 20.gs. 70.gados pārsniedza vairākus miljonus ASV dolāru). Faktiski 300 000 Ls būtu par daudz prasīts par jebkuru latviešu valodā iespiestu darbu, varbūt izņemot, 1585.gadā Viļņā izdoto Pētera Kanīzija Katoļu katehismu, kas ir pirmā zināmā latviski izdotā grāmata un kura saglabājusies vien vienā pilnīgā eksemplārā (glabājas Upsalas bibliotēkā Zviedrijā) un vismaz divos fragmentāros eksemplāros.

Es Raiti nepazīstu, tāpēc vien varu minēt iemeslus, kāpēc viņš grib 300 000 Ls par vectēva mantojumā atstāto Glika Bībeli. Viens no iemesliem varētu būt viņa nezināšana un aizgrābtība ar ideju, ka vecas grāmatas noteikti maksā daudz. Jā, vecas grāmatas maksā vairāk nekā jaunas, bet to cenas iespaido ne vien vecums vai nozīmība kādai noteiktai kultūrai, bet arī daudzi citi faktori. Ja tā būtu Bībele ar Glika pašrocīgi veiktiem labojumiem vai vēl labāk, viņa autogrāfu, tad cena patiešām varētu būt astronomiska. Pat gadījumā, ja Glika Bībeles cena būtu kaut vai 3000 Ls, vispirms jānoskaidro eksemplāra vēsture, piemēram, vai tā nav zagta un tikai tad varētu sākt runāt par cenu.

Raitis visticamāk savu Glika Bībeli nepārdos un jāsaka, ka ss.lv  jau arī  nav tā īstā vieta, kur reklamēt savā īpašumā esošus seniespiedumus. Katram, kurš vēlas pārdot savas ģimenes relikviju vai viņam pašam dārgu antīku priekšmetu ir jāsmierinās ar to, ka tas, kas jums ir neiedomājami vērtīgs, iepējams, tirgū ir ne pieprasīts, ne augstu vērtēts. Faktiski jebkura antikvāra priekšmeta vērtību nosaka tīri praktiski , ne emocionālas dabas apsvērumi.

Bibliotēka mirst. Bibliotēku nāves ir nežēlīgas, jo parasti tās notiek ugunsgrēku, karu un nemieru dēļ. Bibliotēkai mirstot tiek sašķaidīti ne vien papīri un grāmatu vāki, bet arī atmiņa. Bibliotēka ir arhīvs, šī vārda plašākajā nozīmē– atmiņu krātuve, kas ir ne vien kaudzē krautas grāmatas, bet gan dzīvs organisms, kas elpo un mainās līdzi laikam, saglabājot sevī pagātni.

Latvijā nav kara vai citu lielu satricinājumu, bet bibliotēka mirst. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (LAB) mirst ilgā un mokošā nāvē (Ivars Kalviņš šodien Dienā). LAB budžets ir apcirpts tik dramatiski, ka tā vairs nespēj pildīt savas pamatfunkcijas. Jāsaka, gan ka jau labu laiku šī bibliotēka ir komas stāvoklī, jo gan tās darbiniekiem, gan krājumam treknie gadi aizgāja secen, arī tādēļ, ka LAB ir nevis Kultūras ministrijas, bet gan Izglītības un ministrijas pakļautības iestāde. LAB vairākus gadus netiek iepirkta jaunākā zinātniskā literatūra, kas nozīmē, ka bibliotēka faktiski kļūst aiz vien nekonkurētspējīgāka. LAB ir ļoti vērtīgs vēsturiskais krājums; tā ir tieša Rīgas Pilsētas bibliotēkas (dib. 1524) tiešā pēctece ar plašāko seniespiedumu kolekciju Latvijā un daļa no bibliotēkas ir Misiņa latviešu grāmatu krājums. Par spīti vērtīgajām vēsturiskajām kolekcijām, bibliotēka faktiski ir mirusi, tai nav mērķa un misijas un pats galvenais, tai hroniski trūkusi nauda.

Viena no Eiropas vecākajām bibliotēkām ir gandrīz mirusi. Atliek to vien likvidēt vai apvienot ar kādu citu bibliotēku. Gadiem ilgi jau runā par iespējamu LAB apvienošanu ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Protams, formāla apvienošana nedotu nekādu labumu, jo no viena nabaga un viena pusnabaga bagātais nesanāks. Ja galu galā Akadēmiskās bibliotēkas nāve ir nenovēršama, nedrīkst pieļaut tās vēsturisko krājumu sapludināšanu ar citu bibliotēku krājumiem un jānodrošina to pieejamība.

Parasti bibliotēkas mirst tad, kad mirst vai grūtības piedzīvo lielākas struktūras– valstis, Baznīcas un veselas civilizācijas. Bibliotēka mirst. Valsts arī?

Šoks. Tas ir mans šī brīža stāvoklis. Vakar kādā ārvalstu avīzē lasīju, ka 1950.gada 14.martā kāds 21 gadu vecs komunistiskās Čehoslovākijas pilsonis Milans Kundera ir ziņojis slepenajiem dienestiem par kādu ārvalstu spiegu. Par to šodien raksta arī latviešu Diena. Spiegs tika notverts un notiesāts uz 20 gadiem, strādāja urāna raktuvēs, bet izdzīvoja un tagad dzīvo Zviedrijā. Milans Kundera, pēc šī nodošanas akta vairākus gadu desmitus vēlāk kļuva par pazīstamāko čehu rakstnieku un viņa komunismu atmaskojošie darbi tika un tiek lasīti visā pasaulē. Tagad čehu rakstnieks tiek atmaskots. Viņu atmaskojošo ziņojumu čehu slepenajiem dienestiem tagad var lasīt šeit.

Milans Kundera ir mans pēdējā laika rakstnieks nr. 1. Kundera arī latviešu lasītājiem komentārus neprasa, jo latviski ir tulkoti šī Parīzē dzīvojošā čehu rakstnieka romāni. Piemēram, romāns “Joks” par kādu jaunekli, kas 50.gadu komunistiskajā Čehoslovākijā kādā vēstulē mīļotajai meitenei neveikli pajoko un šis joks sagrauj viņa dzīvi, jo seko dažādas varas un partijas represijas. Man vistīkamākais, protams, ir Kniha smíchu a zapomnění (Smieklu un aizmiršanas grāmata), kas šķiet latviski nav tulkota. Ģeniāla grāmata par sarežģītu un komplicētu vēsturi. Kundera ir autoritāte. Diemžēl, viņa atmaskošana laupa kaut ko no viņa kā izcila rakstnieka tēla. Skumji.

Shodienu pavadiiju biblioteekaa. Peecpusdienaa naaca miegs. Naktii slikti guleeju, aizmigu tikai divos. Ciiniijos, iedzeeru kafiju. Peec tam vienkaarshi padauziiju taustinjus, rakstiidams to, ko patiesiibaa man nevajag. Tad saaku veerot sev blakus seedoshos, to kaa vinji domaajot glauda baardas, buzhina matus, liek pirkstus mutee, zhaavaajas, garlaikoti luukojas datora ekraanaa, nervozi skraida shurpu turpu. Es izskatos gluzhi taapat un patiesiibaa negribeetu, lai kaads apraksta to, ko es daru biblioteekaa. Man buutu neerti, jo zinu, ka domaajot izskatos smiekliigi. Tas viss lasiishanas, domaashanas un rakstiishanas process tomeer ir ljoti intiims. Biblioteekaa Tu esi viens starp simtiem citu nepaziistamu cilveeku, kas tur atrodas ar taadu pashu meerkji kaa Tu– radiit. Radiit domu, pamataa uz papiira vai cietaa diska atvilknee. Juus visi esat liidziigi– cilveeki, kas grib kaapt augstu. Un juus seezhat tur un lasat, un cieshat, bet katrs savaa veidaa, katrs ar savu intensitaati.
Shodien kaadaa sen lasiitaa un nodotaa graamataa pats savu ziimiiti. Ziimiigi, ne?
Shodien es pirmo reizi nomainiiju vietu. Parasti es seezhu vietaa nr. 3203, shodien seedeeju 3121. Viegli atcereeties– 3121. Savu vietas numuru ir svariigi atcereeties tad , kad dodies peec graamataam, jo graamatas izsniedzoshais bibliotekaars pieraksta Tavas vietas numuru un to nenosaucot graamatas Tev nedabuut. 3121.