2007.gada maijā, nedēļu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām, no ķēķa, tpfu Zoodārza dzīlēm iznira ķirurga Valda Zatlera kandidatūra kandidatūra valsts pirmajam amatam. Jau 2007.gada 22.maijā visi, kas redzēja Zatlera pirmās uzstāšanās un intervijas saprata, ka šis nu nav tas labākais kandidāts. Manas domas toreiz bija– štrunts pat par aploksnēm un pateicībām, jo, kas ir satraucošāk– šis tips (prezidenta kandidāts Zatlers) NEKO nesaprot ne no politikas, ne no valsts vadīšanas. “Sekls”. Tā tagad prezidentu vērtē viņa kādreizējais politiskais patrons Gundars Bērziņš, bet par “seklu” Zatleru jau varēja uzskatīt toreiz, 2007.gada maijā.

Par spīti visu saprātīgo ļaužu un inteliģences protestiem, Valdis Zatlers ar gandrīz vienbalsīgu valdošās koalīcijas atbalstu kļuva par Valsts prezidentu. Tikai pēc tam atklājās, ka pirmsvēlēšanu nedēļā, Zoodārzā izloloto prezidenta kandidātu, trenēja, skoloja un mācīja Tautas partijai un dažām citām koalīcijas partijām pietuvināti ļaudis. Rīgas domnieks no TP Edmunds Krastiņš esot Zatleru brīfējis par ekonomiku, Pēteris Ustubs (vai kāds cits no premjera Kalvīša ļaudīm) par ārpolitiku, Mārcis Bendiks (sens TP draugs) par sabiedriskajām attiecībām u.t.t. Zatleram kā lipuči tika piestiprināti divi koalīcijas darboņi- literāts un preses sekretārs vienā personā, Tautas partijai tuvais Normunds Beļskis un Viesturs Silenieks no ZZS. Bet pats galvenais, no visiem pirmsievēlēšanas padomniekiem ēnā palika visbūtiskākai– Tautas partijas biedrs ar biedra kartes numuru- 1– Gundars Bērziņš. Ko un cik daudz Bērziņš noteica Zatlera uzvedībā pirmsievēlēšanas un arī pēcievēlēšanas laikā, mēs nezinām, tomēr Zatlera komandā šis vecbiedrs nekāds peška nebija. Pēc vēlēšanām Zatlers centās no TP ļaudīm savā galmā atbrīvoties. Tā šķita gluži vai kā PR akcija, lai parādītu, ka lūk nav jau tas Zatlers gluži mūsu marionete. Vai tā bija vien spēle, vai arī jaunievēlētā prezidenta patiesa vēlme būt neatkarīgam, to mēs nezinām.

Sākotnēji TP un Zatlera starpā bija kvēlas jūtas. Premjers Kalvītis Zatleru uzdeva par savu kandidātu, apjūsmojot viņa spējas un kvēli aizstāvot pret “apmelojumiem” viegli pierādāmā nelikumīgā rīcībā.  Pārējie TP ļaudis par Zatleru runāja ar tādu degsmi, ka Zatlers sāka šķist nevis kā neatkarīgais kandidāts, bet gan kā TP kandidāts. TP Zatlera ievēlēšanas dienā pat kaujā meta savu avangardu– jaunatnes organizāciju, kas uzdodamies par “ārstiem”, mediķu virssvārkos pie Saeimas kaismīgi bļāva “Zatleru! Zatleru! Zatleru!”.

Man no šodienas viedokļa tas viss šķiet ļoti homoerotiski. Bariņš pieaugušu vīriešu slepenā sapulcē Zoodārza izvēlas to, kurš viņiem šķiet vissimpātiskākais un pēc tam aizstāv viņu gluži kā miesīgu brāli vai arī kā savu homoerotisko fantāziju piepildījumu. Kalvītis šķita vai gluži aizgrābts ar Zatleru un pirmsinaugurācijas nedēļā ar ziepēm piedraudēja visiem, kas pret viņa favorītu vērsīsies.

Homoerotisms staro arī no Bērziņa šodienas intervijas NRA. Bērziņš škiet kā atraidītais, kā tāds, kas reiz bijis patrons un nu viņa aizbilstamais ir viņu izmetis mēslainē. Sāpīgi. Jūtas tiek aizskartas. Ja es būtu teicis par Zatleru: “Ar viņu runājot, mani vienmēr ir šokējis viņa seklums. Tas ir tik sūrs, ka tu pilnīgi smoc nost,” es par sevi nebrīnītos. Bet to saka bijušais ieroču biedrs. Ļoti homoerotiski. Lielās mīlas spējais gals– tā varētu nodēvēt Zatlera un TP mīlestības norietu un naida sākumu.

Kā raidījums Nekā Personīga ir noskaidrojis, aizgājušajā nedēļā Tautas partijas ierindas biedrs ir viesojies mums draudzīgās lielvalsts galvaspilsētā. Žurnālisti Šķēli notvēra lidostā, atgriežoties no Maskavas Rīgā. Šķēle par žurnālista klātbūtni šķita gluži pārsteigts, bet neatteicās atbildēt uz pāris jautājumiem. Pirmkārt, tas, ko viņš darījis trešajā Romā, esot viņa personīga darīšana. Otrkārt, viņš neesot braucis iekārtot Kalvīti vēstnieka amatā.

Ļaudis gan mēļo, ko citu. Kalvītim tiekot gatavots vēstnieka amats. Un aizvien vairāk izskatās, ka Vairas Paegles nominēšana ANO vēstnieka amatam ir bijusi spēles sastāvdaļa. Spēles mērķis, ielikt Kalvīti vēstnieka amatā Maskavā, lai varētu veidot “nacionālpatriotiskajai” elitei izdevīgu politiku. Godīgi sakot, ģeniāli izspēlēta partija. Jūtot Zatlera pretestību, ANO vēstnieces amatam tika ieteikta Paegle, labi zinot, ka Zatlers viņu varētu neapstiprināt, jo ir politiska kandidāte. Tad pēc šīs gaidītās “neveiksmes”– Paegles noraidīšanas, Ārlietu ministrijā tika veiktas izmaiņas. Uz ANO tika nosūtīts ministrijas Valsts sekretārs Normans Penke, par Valsts sekretāru iecēla vēstnieku Krievijā Andri Teikmani. Vēstnieka vieta Krievijā ir brīva, vien problēma- Valsts prezidentam Valdim Zatleram amatā jānominē Kalvītis. Arī tas, šķiet, ir labi izrēķināts. Vienreiz atteicis, otrreiz to darot, Zatlers riskē sākt atklātu karu ar Tautas partiju. Tas nenotiks. Zatlers būs spiests piekāpties, ja nevēlēsies pakļūt zem TP ceļaruļļa.

Redzēsim kā rīkosies Zatlers. Piekāpsies vai neļaus šauras grupas ekonomiskām interesēm dominēt pār valsts interesēm.

Kalvītis trešdienas Kas Notiek Latvijā? Tautas partiju nosauca par darītāju partiju, sakot: “Mēs esam darītāji..(..) mēs nefilozofējam, bet daram darbus.” Es gan labprāt Tautas partiju nosauktu par “darboņu partiju”. Darbojas ta viņi riktīgi, vienīgi jēgas maz un skādes daudz.

P.S. Nevaru nomainīt linka apzīmējumā nepareizi ievietoto vārdu Daītāji, iespējams, tā arī ir, viņi ir Daītāji, bez r