Piedāvāju pilnīgāku izvilkumu no Dmitrija Smirnova intervijas Ventas balsij, kuras pilno versiju var lasīt www.nra.lv
– Vai jūs saskatāt kādu modeli Latvijas pilnvērtīgai eksistencei?
Smirnovs: Es redzu un zinu to modeli, taču es to nevaru teikt. Par to mani atkal var aizturēt. Latvija tam vēl nav gatava.
– Vismaz ieskicējiet!
Smirnovs: Es joprojām esmu uzraudzīta persona, krimināllieta pret mani nav slēgta. Šobrīd es varu pateikt tikai pirmo soli, kas darāms. Ir nepieciešams pasludināt defoltu. Ir jāatsakās no milzīgā parāda, vienkārši pasakot: mums nav naudas. Dariet, ko gribat, naudas mums nav un nebūs. Jūs zinājāt, ka Latvija to parādu nevarēs atdot.
– Un tālāk?
Smirnovs: Ir jādomā par savu valsti, nevis Eiropas vai Vašingtonas direktīvām. Patlaban tirdzniecības brīvība mums ir ļoti vienpusēja. Brīvs ir tikai imports. Bet savā tirgū viņi mūs nelaiž. Tāpēc arī mums jāveic tā saucamā protekcionisma politika. Jāpasaka: tādas un tādas preces mēs nepērkam, jo paši varam ražot.
– Tā būtu centralizēta ekonomika.
Smirnovs: Gluži centralizēta nē, kaut kas pa vidu. Bet tālāko es šobrīd nevaru teikt. Kad Latvija būs tam gatava, pateikšu.
– Kad?
Smirnovs: Kad bezdarbs būs 50% un puse Latvijas iedzīvotāju apsvērs iespēju aizbraukt uz ārzemēm strādāt par kalpiem. Tad Latvija būs gatava jaunajam modelim.
“Pašlaik vēl nav nekāda krīze. Pasaka beigsies, kad mums pārtrauks dot kredītus. [...] Ir tādi, kas saka – tagad ir problēmas, bet vasarā sāksies atveseļošanās. Tā nav mana prognoze, es tam neticu. Par manu prognozi mani vispār var nošaut [...] sliktākajā gadījumā, bezdarbs varētu pieaugt līdz 50 % un varētu iestāties situācija, kad veikalos preces būs, bet cilvēkiem naudas, par ko pirkt šīs preces, nebūs.
[...] Tas viss beigsies ar defoltu. Bankrotu. Tā būs briesmīga situācija, sliktāka nekā deviņdesmitajos gados. Nekustamā īpašuma burbulis iznīcināja rūpniecību un uzņēmējdarbību, jo nebija vairs jēgas strādāt. Un tagad jautājums ir, no kā mēs tālāk dzīvosim.”
Mēs esam atdūrušies sienā. Skrienot pakaļ Eiropai, mēs esam atģidušies Austrumos, respektīvi tur, kur mēs neesam gribējuši nokļūt. Jau kuro reizi…
Piecu gadu treknums mums ir radījis smagas aknu spazmas. Un treknums bijis ne vien mūsu makos, bet galvenais- mūsu prātos. Eiropa un tās dzīvesveids šķita sasniedzams kādos 15-20 gados. Tas būtu reāli, ja tiktu izmantotas tās attīstības tendences, kas Eiropu attīstījušas līdz līmenim, kurā tā ir. Mēs, diemžēl, skrējām pa vistaisnāko taku– totālu patēriņu un šīs takas gals bija skaidri apjaušams- takas galā bija aiza, kurā nu mēs krītam…
Problēma nav vien valdošās koalīcijas politiķu prātos. Problēma ir mūsu prātos. Mēs gribam visu uzreiz, bez ilga darba un nepārtrauktas mācīšanās. Latvijā vajag diplomus, ne zināšanas. Un tikmēr kamēr tas tā būs, mūsu attīstības ceļš būs aiza, nevis kalnu galotnes.
Tas ir noticis, šķietami ciešā politiskā draudzība starp premjeru Ivaru Godmani un prezidentu Valdi Zatleru ir izjukusi. Šovakar prezidents paziņoja, ka Godmanis ir zaudējis viņa uzticību ar savu nespēju veikt būtiskas reformas valdībā. Godmanim, savukārt, esot sāpīgi, ka Zatlers viņā vīlies. Pirmo reizi bundzenieks Valdis Zatlers parādījis, ka vairs neuzticās bundzeniekam Ivaram Godmanim. Līdz šim viņi šķita visai saderīgs politiskais pāris un daudzi pauda pārliecību, ka pat Ivara Godmaņa valdības krišanas gadījumā, Zatlers Godmani nosauks vēlreiz kā nākošo valdības veidotāju.
Godmanis kā premjers, protams, nav kritis, jo neuzticību premjeram un viņa valdībai var izteikt tikai Saeima, bet jau tā nestabīlā Godmaņa valdība ir ļoti tuvu savām beigām. Brīžos, kad valdību šūpoja Godmaņa koalīcijas partneri, prezidents bija viņa stiprā klints. Tagad, Godmanis ir patiešām viens un šķiet beidzot viņš to pamanīs, ka patiesībā bijis viens visu savu valdīšanas laiku. Šķiet Godmanim vien pašam ir jādodas prom. Laiks uzbungot Ivar?
1944.gada rudenī, kad fronte strauji tuvojās Latvijas teritorijai, vairāki tūkstoši latviešu, bēgdami no kara pārņemtās Latvijas un nojaušamās otrreizējās padomju okupācijas, laivās devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Šī Latvijas Centrālās padomes organizētā akcija ieguva rezonansi latviešu sabiedrībā. Lai mazinātu satraukumu un nepieļautu panisku cilvēku mukšanu no Kurzemes, vācu okupācijas iestādes izdeva plakātu, kurā attainots 17.gadsimta muskatieris, kas slāj no Zviedrijas pāri Baltijas jūrai uz Latviju un dots paraksts: “Zviedri nāk!” Solījums par zviedru nākšanu palīgā latviešiem, kuriem drīz atkal gulsies virsū padomju varas jūgs, izrādījās tādas pašas blēņas kā baumas par angļu vai amerikāņu atbalstu cīņai pret komunistiem. Zviedri neatnāca un vēl pamanījās PSRS izdot uz viņu zemi aizmukušos latviešu leģionārus. Pēcāk, pēc komunisma bojāejas, Zviedrijas valdība savu rīcību izdodot leģionārus ir nožēlojuši. Zviedri pēc 1991.gada šeit patiešām atnāca, šoreiz ne ar iedomātu armiju, bet gan investīcijām.
Tomēr, šis Zviedrijas valdības solis būtu drīzāk jāuztver kā gudras politikas sastāvdaļa, nevis kā mīkstsirdīga palīdzība grūtībās nonākušajiem kaimiņiem Baltijas jūras otrajā pusē. Zviedrijas valdība nu dien nav ieinteresēta Baltijas, īpaši Latvijas un Igaunijas ekonomikas krahā, jo šeit pēdējos 15 gados ir ieplūdušas milzīgas zviedru investīcijas. Hanzabanka (Swedbank), SEB, Telia-Sonera (LMT un Lattelekom) un vēl vairāki citi lieli tirgus spēlētāji ir zviedru uzņēmumi. Ja Latvijas ekonomika krīt, Zviedrija to jutīs, jo minētās zviedru bankas šeit ir izvietojušas prāvus pensiju fondus. Vienvārdsakot, Latvijas ekonomiskais krahs Zviedrijai nebūt nav vēlams un viņi darīs visu, lai mēs no tā izvairītos. Šoreiz viņi patiešām nāk, bet ne jau mūsu dēļ, bet gan sevis dēļ! Tur gan viņiem neko nevar pārmest– katram savs kažociņš tuvāks… Zviedri nāk palīgā!
