Delfi.lv šim video ir devuši virsrakstu- ‘Godmanis pavisam atklāti‘. Noskatoties video es arī tā īsti nesapratu, ko viņš īsti atklāti pasaka. Atklātība ir pirmajā teikumā par to, ka Einārs Repše ir mūsu vājais punkts? Vai arī atklātība ir tā, ka Godmanis ir nodarbojies ar zemūdensniršanu visā pasaulē? Faktiski Godmanis nepasaka neko, jo viņš runā  haotiski. Īsti nevar saprast par ko viņš stāsta- par Ēģipti, Ahmedu ar ūdensslēpēm, par SVF vai globālās ekonomikas bojāeju? Es tā īsti arī nesapratu, kad pie mums iestāsies Godmaņa pieminētais ‘finišs’.

Vienīgais, kas delfu publicētajā video ir atšķirīgs no citām Godmaņa uzstāšanās reizēm ir stils- tāds atbrīvots un čomisks, bet tāpēc jau viņš nepasaka vairāk nekā parasti. Gluži pretēji, brīvā gaisotne neliek viņam strukturēt savu haotisko domu un sanāk vairāku minūšu garš bla, bla, bla. Video gan aptiprina viedokli, ka bijušais divkārtējais premjers ir cilvēks, kurš var runāt stundām un nepateikt neko. Protams, Godmanis var tēlot ekspertu, bet piedodiet par piezīmi- arī viņš ir atbildīgs par Latvijas ‘finiša’ tuvošanos.

“Pašlaik vēl nav nekāda krīze. Pasaka beigsies, kad mums pārtrauks dot kredītus. [...] Ir tādi, kas saka – tagad ir problēmas, bet vasarā sāksies atveseļošanās. Tā nav mana prognoze, es tam neticu. Par manu prognozi mani vispār var nošaut [...] sliktākajā gadījumā, bezdarbs varētu pieaugt līdz 50 % un varētu iestāties situācija, kad veikalos preces būs, bet cilvēkiem naudas, par ko pirkt šīs preces, nebūs.

[...] Tas viss beigsies ar defoltu. Bankrotu. Tā būs briesmīga situācija, sliktāka nekā deviņdesmitajos gados. Nekustamā īpašuma burbulis iznīcināja rūpniecību un uzņēmējdarbību, jo nebija vairs jēgas strādāt. Un tagad jautājums ir, no kā mēs tālāk dzīvosim.”

Lektors Dmitrijs Smirnovs par beigām un būtiskajiem jautājumiem intervijā laikrakstam Ventas Balss

P.S. Vai tagad DP Smirnovu arestēs vēlreiz?

Mēs esam atdūrušies sienā. Skrienot pakaļ Eiropai, mēs esam atģidušies Austrumos, respektīvi tur, kur mēs neesam gribējuši nokļūt. Jau kuro reizi…

Piecu gadu treknums mums ir radījis smagas aknu spazmas. Un treknums bijis ne vien mūsu makos, bet galvenais- mūsu prātos. Eiropa un tās dzīvesveids šķita sasniedzams kādos 15-20 gados. Tas būtu reāli, ja tiktu izmantotas tās attīstības tendences, kas Eiropu attīstījušas līdz līmenim, kurā tā ir. Mēs, diemžēl, skrējām pa vistaisnāko taku– totālu patēriņu un šīs takas gals bija skaidri apjaušams- takas galā bija aiza, kurā nu mēs krītam…

Problēma nav vien valdošās koalīcijas politiķu prātos. Problēma ir mūsu prātos. Mēs gribam visu uzreiz, bez ilga darba un nepārtrauktas mācīšanās. Latvijā vajag diplomus, ne zināšanas. Un tikmēr kamēr tas tā būs, mūsu attīstības ceļš būs aiza, nevis kalnu galotnes.

Mūs aicina iestāties partijā. Kādā? Tautas. Tā nav tautas partija, bet gan Tautas partija un mēs labi zinām, ka šai partijai nav nekāda sakara ar tautu, bet ir ciešs sakars ar Mākoņiem, maziem HESiem un treknajiem gadiem. Tautas partija ir viena no esošās politiski-oligarhiskās sistēmas izveidotājām, precīzāk- stūrakmens šai sistēmai un nu tā aicina cilvēkus piebiedroties.

Man gan nav viens skaidrs, ko Tautas partija varētu man kā biedram piedāvāt? Vai Tautas partija saviem potenciālajiem biedriem piedāvā aitu lomas- iespēju tikt izmantotiem, tad, kad partija to vēlēsies? Ko gan citu varētu piedāvāt partija, kuras politiķi paši atzinuši, ka tajā lēmumus pieņem ļoti šaurs cilvēku loks.

Es gan minēšu pāris iemeslus kāpēc būtu vērts stāties Tautas partijā:

1) jāstājas, lai tiktu pie vietas kādā uzņēmumu padomē, bet tad jāapbruņojas ar pacietību un cinismu, jo partijā ir vēl kādi divi tūkstoši biedru, kas grib to pašu;

2) jāstājas, lai ar partijas palīdzību varētu pri(h)vatizēt vēl to, kas 90.gados netapa nozagts, bet tad protams jāsaprot, ka nebūsiet pirmais rindā pēc vērtīgiem īpašumiem, jo partijā priekšroka ir vecbiedriem;

3) jāstājas, lai gadījumā, ja jūs ievēl Saeimā, varētu nodrošināt vismaz divus ģimenes locekļus ar darbu, iekārtojot viņus par deputātu palīgiem. Ļoti laba iespēja paglābt ģimeni no bankrota šajos smagajos laikos. Vienīgi jārēķinās, ka sākotnēji ir jāizgrūsta vēl divi tūkstošu biedru cīņā par siltu vietu vēlēšanu sarakstā un tad jāpanāk, lai jūs patiešām ievēl. Protams, pēc tam jāmēģina tikt galā ar KNAB, kas noteikti piesiesies jūsu iecerei nodarbināt savus radiniekus, bet tas jau, protams, ir nieks.

Vēl varbūt citi iemesli. Ja jums kāds prātā, ierakstiet to komentāros.

Par latviešiem vēsturē drīkst teikt tikai labu vai neko. Ja latviešus pagātnē neliela par lielajiem sasniegumiem un nežēlo par milzīgajām vēsturiskajām ciešanām, viņi ir neapmierināti un dusmīgi. Pēdīgais piemērs, diskusija diena.lv par Egīla Zirņa rakstu “Komunistu sponsors“, kurā apspriesta Kārļa Ulmaņa darbība 1940.gadā, jau pēc padomju okupācijas.

Egīls Zirnis savā raksta par vēsturnieku Gati Krūmiņu un par viņa atradumu arhīvā- Ulmaņa 5000 latu ziedojumu  t.s. Sarkanajai palīdzībai- komunistu organizācijai, kuras mērķis bija izplatīt revolūcijas idejas visā pasaulē. Jāsaka gan, ka Gatis Krūmiņš nav pirmais, kurš šo dokumentu min (tas pieminēts arī 2006.gadā izdotajā Igora Vārpas grāmatā par latviešu karavīriem), bet šajā kontekstā tas nav būtiski, jo plašākai sabiedrībai šis fakts nav tapis zināms. Lai cik paradoksāli nebūtu, šis Ulmaņa 1940.gada 12.jūlija ziedojums, padarīja viņu par Kompartijas lielāko sponsoru. Protams, lieki teikt, ka pati ziedojumu vākšana komunisma izplatīšanas vajadzībām bija drīzāk propaganda, nevis tiekšanās iegūt materiālu atbastu, jo padomju totalitārajā režīmā ideoloģiskajām vajadzībām naudas netrūka.

Tomēr, nevar apšaubīt, ka “Ulmanis komunistu sponsors” rada neizpratni un disonē ar Ulmani kā “latvju tautas vadoni” tāpēc daudzi “patrioti” ir sašutuši kā var Ulmani vainot sadarbībā ar komunistiem. Liela daļa latviešu nespēj pieņemt domu, ka Ulmanis bija ne vien Latvijas Republikas dibinātājs- tās pirmais Ministru prezidents, bet arī tās kapracis. Ulmaņa “ziedojums”, protams, nebūtu vērtējams kā labas gribas akts, bet gan kā mēģinājums parādīt savu vēlmi uzturēt labas attiecības ar padomju varu.

Ulmaņa kā vadoņa tēls ir vēl joprojām dzīvs. Daļai Latvijas sabiedrības Ulmanis ir gaišs tēls un katra kritika par Ulmaņa rīcību vai viņa režīmu tiek uzskatīta par uzbrukumu latviešu identitātei.

Politologi Andris Sprūds un Veiko Spolītis 2006.gada nogalē publicēja viedokli laikrakstā Diena, kurā norādīja, ka Ulmani dēvēt par Valsts prezidentu tā kā nebūtu gluži pareizi, jo Ulmanis nebija leģitīms Valsts prezidents. Abi politologi arī retoriski vaicāja vai Ulmanim ir īstā vieta prezidentu portretu galerijā Rīgas pilī . Reakcija uz šo rakstu bija zibenīga. Daži Ulmaņa pielūdzēji pat sūtīja vēstules uz Rīgas Stradiņa Universitāti ar pieprasījumu abus tur strādājošos politologus atlaist no darba, jo kā gan tādi, kas aizskar “nācijas svētumu” var turpināt mācīt studentus. Latvijas Avīze atbildot uz savu  sašutušo lasītāju jautājumiem pat publicēja rakstu, kurā noskaidrots, ko par politologu rakstu domā viņu universitātes rektors un paskairdots, ka abi mācījušies ārzemēs un minētas Spolīša studijas Centrāl Eiropas Universitātē Budapeštā, kuru finansējot Soross (žurnāliste gan aizmirsusi uzrakstīt, ka Sprūds ir CEU absolvents).

Ulmanis un viņa neslēptā kolaborācija nav vienīgais vēstures temats par kuru nedrīkst kritiski diskutēt. Tāpat nedrīkst atzīt, ka vācbaltieši šeit nu gluži nebija vien uzurpatori, nedrīkst atzīt, ka leģions necīnījās nu gluži par Latvijas brīvību un vēl daudz ko citu. Kritiskas diskusijas par pašu vēsturi tiek uztverta kā pasūtījums. Ja reiz, kāds nepiekrīt pieņemtiem un bieži greiziem latviešu nacionālās vēstures uzstādījumiem, viņš uzreiz ir komunists, Maskavas aģents, žīdu pakaļlaiža u.t.t. Vēsture nav fronte, kurai ir vien divas puses. Ja es kritizēju Soviet Story, tas nenozīmē, ka filmā parādītos faktus es uzskatītu par safabricējumiem un piekristu Krievijas medijiem, kuri šo filmu dēvē par meliem. Vēsture nav mūsēja vai svešā, vēsturei ir daudz vairāk pušu kā divas.

Man ir radies iespaids, ka Latvijā nav iespējama kvalitatīva diskusija par mūsu pašu vēsturi. Tas ir skumji.

Bibliotēka mirst. Bibliotēku nāves ir nežēlīgas, jo parasti tās notiek ugunsgrēku, karu un nemieru dēļ. Bibliotēkai mirstot tiek sašķaidīti ne vien papīri un grāmatu vāki, bet arī atmiņa. Bibliotēka ir arhīvs, šī vārda plašākajā nozīmē– atmiņu krātuve, kas ir ne vien kaudzē krautas grāmatas, bet gan dzīvs organisms, kas elpo un mainās līdzi laikam, saglabājot sevī pagātni.

Latvijā nav kara vai citu lielu satricinājumu, bet bibliotēka mirst. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (LAB) mirst ilgā un mokošā nāvē (Ivars Kalviņš šodien Dienā). LAB budžets ir apcirpts tik dramatiski, ka tā vairs nespēj pildīt savas pamatfunkcijas. Jāsaka, gan ka jau labu laiku šī bibliotēka ir komas stāvoklī, jo gan tās darbiniekiem, gan krājumam treknie gadi aizgāja secen, arī tādēļ, ka LAB ir nevis Kultūras ministrijas, bet gan Izglītības un ministrijas pakļautības iestāde. LAB vairākus gadus netiek iepirkta jaunākā zinātniskā literatūra, kas nozīmē, ka bibliotēka faktiski kļūst aiz vien nekonkurētspējīgāka. LAB ir ļoti vērtīgs vēsturiskais krājums; tā ir tieša Rīgas Pilsētas bibliotēkas (dib. 1524) tiešā pēctece ar plašāko seniespiedumu kolekciju Latvijā un daļa no bibliotēkas ir Misiņa latviešu grāmatu krājums. Par spīti vērtīgajām vēsturiskajām kolekcijām, bibliotēka faktiski ir mirusi, tai nav mērķa un misijas un pats galvenais, tai hroniski trūkusi nauda.

Viena no Eiropas vecākajām bibliotēkām ir gandrīz mirusi. Atliek to vien likvidēt vai apvienot ar kādu citu bibliotēku. Gadiem ilgi jau runā par iespējamu LAB apvienošanu ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Protams, formāla apvienošana nedotu nekādu labumu, jo no viena nabaga un viena pusnabaga bagātais nesanāks. Ja galu galā Akadēmiskās bibliotēkas nāve ir nenovēršama, nedrīkst pieļaut tās vēsturisko krājumu sapludināšanu ar citu bibliotēku krājumiem un jānodrošina to pieejamība.

Parasti bibliotēkas mirst tad, kad mirst vai grūtības piedzīvo lielākas struktūras– valstis, Baznīcas un veselas civilizācijas. Bibliotēka mirst. Valsts arī?

Šķiet uzticības kredīts atjaunots. Pēc 4 stundu sarunas sarunas Valdis Zatlers atkal uzticas Godmanim. Īsā piektdienas-pirmdienas Godmaņa-Zatlera krīze ir beigusies. Beigusies gan nav varas krīze, kura nav atkarīga no tā vai Zatlers uzticas Godmanim vai ne. Godmaņa palikšana amatā kārtējo reizi paildzina valdošās koalīcijas agoniju. Jautājums, kad šis farss beigsies, respektīvi, kad Zatlers beidzot saņemsies atlaist Saeimu.

Attēls: www.sabotagestorm.com

Tas ir noticis, šķietami ciešā politiskā draudzība starp premjeru Ivaru Godmani un prezidentu Valdi Zatleru ir izjukusi. Šovakar prezidents paziņoja, ka Godmanis ir zaudējis viņa uzticību ar savu nespēju veikt būtiskas reformas valdībā. Godmanim, savukārt, esot sāpīgi, ka Zatlers viņā vīlies. Pirmo reizi bundzenieks Valdis Zatlers parādījis, ka vairs neuzticās bundzeniekam Ivaram Godmanim. Līdz šim viņi šķita visai saderīgs politiskais pāris un daudzi pauda pārliecību, ka pat Ivara Godmaņa valdības krišanas gadījumā, Zatlers Godmani nosauks vēlreiz kā nākošo valdības veidotāju.

Godmanis kā premjers, protams, nav kritis, jo neuzticību premjeram un viņa valdībai var izteikt tikai Saeima, bet jau tā nestabīlā Godmaņa valdība ir ļoti tuvu savām beigām. Brīžos, kad valdību šūpoja Godmaņa koalīcijas partneri, prezidents bija viņa stiprā klints. Tagad, Godmanis ir patiešām viens un šķiet beidzot viņš to pamanīs, ka patiesībā bijis viens  visu savu valdīšanas laiku. Šķiet Godmanim vien pašam ir jādodas prom. Laiks uzbungot Ivar?

Šodien bija izšķirīga diena Latvijas Radio. Radio ēterā no šodienas vairs nebūs dzirdamas tie radio ētera cilvēki, kuri nav bijuši radio štatā, bet darbojās kā ārštata autori un to starpā ir: Haralds Burkovskis, Zigfrīds Muktupāvels un Gunārs Jākabsons. Haralds Burkovskis ēteru pameta ar aizlīmētu muti. Burkovska pēdējā raidījuma “Kā labāk dzīvot?” beigās ziņu redaktors Tālis Eipurs demonstratīvi aizlīmēja Haraldam muti. Viss. No pirmdienas “Kā labāk dzīvot?” laikā skanēs mūzika.

Sabiedriskais radio grimst. Jā, krīt arī valdība, bet ticiet man, ziņu un informācijas trūkums ir bīstamāks par valdības trūkumu. Bez valdības var kādu brīdi dzīvot, bet bez brīvas informācijas sabiedrība mirst, jo viņa tiek noslāpēta un veicīgajiem ir brīvas rokas, lai turpinātu šo valsti “pārvaldīt”.

Bilde: no Radio Krīzes forums

Video: diena.lv

Māris Zanders škiet ir sācis karu pret valdošo eliti. 14.janvārī viņš jau brīdināja par kara pieteikumu un tagad ir sācis rīkoties. Zanders Radio SWH ēterā, tvnetā un arī mājaslapā pingvīniem.lv ir publicējis vairāku augstu bijušo un esošo valsts amatpersonu un politiķu telefonu numurus. Zanders savu rīcību, publiskojot politiķu privātus datus (ne vien telefona numurs, bet arī adreses), pamato ar vēlmi likt viņiem beidzot justies “nedroši.” To varētu dēvēt par pāreju no kopīgas dziesmu dziedāšanas un miermīlīgas protestēšanas uz aktīvu uzbrukumu, kura mērķis ir likt politiķiem sajust, ka bezatbildīga un savtīga politika vairs neies cauri. Šķiet demokrātiskas metodes cīņā ar uzpūtīgiem politiķiem nedarbojas, tāpēc jāķeras pie jaunām, iespējams, viņus diskriminējošām metodēm.

Ir beigušies laiki, kad viņi varēja mierīgi aizmukt no protestiem un pārmetumiem, ieritinoties savās aliņās un ignorējot visu, kas notiek apkārt. Tagad viņiem nāksies rēķināties ar neērtu un “nedrošu” dzīvi tad, ja sabiedrības intereses tiek ignorētas. Šāda personīga vēršanās pret politiķiem ir brīdinājums nākošajām politiķu paaudzēm un norāde uz to, ka rīkojoties līdzīgi bezatbildīgi un mantkārīgi viņus sagaida tāds pats liktenis un neciešama dzīve šajā valstī.

Maniem bijušajiem kolēģiem žurnālistiem ir dažādas domas par šo Zandera akciju. Vieni ir par, jo uzskata, ka tas varētu būt leģitīms veids kā politiķiem likt sajust tautas dusmas; otri ir pret, jo, viņuprāt, tiek pārkāpta žurnālistu ētika, publicējot politiķu telefonus, kas ir personīga informācija, un arī tiek apgrūtināts tālāks žurnālistu darbs sabiedrības interesēs, jo politiķi vairs svešus numurus necels un savus telefonu numurus žurnālistiem nedos. Jā, un vēl, politiķi visai ātri šos savus numurus nomainīs.

Es pievienojos tiem, kas uzskata, ka karš ir sācies un jāķeras pie nevardarbīgām, bet kaitinošām metodēm cīņā ar cilvēkiem, kuri ir kurli pret visām interesēm, izņemot savām. Pievienojos akcijai. Un uzmanību, loterijas nākošais uzvarētāja numurs:

29169632 Ja gadījumā lūkosiet to izmantot kā telefonnumuru, tad, iespējams, jums atbildēs kāds, kurš šodien atkal ir plaši izrunājies kādā lielā rīta avīzē un sola mums visiem lielas nepatikšanas.

“Sakiet, ja pie viena impotenta pieliek vēl vienu impotentu, potence palielinās?”

Filozofs Igors Šuvajevs par valdību, tās iespējamo maiņu un “jaunajām sejām” 21. janvāra raidījumā “Kas noteik Latvijā”.

Trīspadsmitais janvāris trīs reiz: 1905.gada 13.janvāris, 1991.gada 13.janvāris, 2009.gada 13.janvāris. Visi trīs ir bijuši zīmīgi trīspadsmitie janvāri. Trīspadsmitais janvāris gan toreiz 1905. un 1991. gadā un arī vakar bija kā nošķīruma zīme. Kaut kas ir mainījies.

Rītdiena rādīs vai šī vakara grautiņš ir sagrāvis arī mūsu cerības mainīt Latvijas politiku. Es negribu tiesāt tos, kuri šovakar sita Saeimas logus, bet, iespējams, viņu akmeņi ir sadauzījuši iespējas drīzumā ieraudzīt citu politiku. Valdošajai koalīcijai tagad būs leģitīms iemesls pretoties jebkādām pārmaiņām, kur nu vēl Saeimas atlaišanai.

Kultūras ministre Helēna Demakova, pretēji solītajam, par savu politisko nākotni ilgi nedomāja un nolēma demisionēt jau šodien. Pagājušās nedēļas beigās kultūras ministre sabiedrībai darīja zināmu, ka viņai ir veselības problēmas un viņa domā par iespējamu atkāpšanos no sava amata. Tomēr viss ir noticis steidzīgi un ministre, kas piektdien kopā ar savu padomnieku Mārtiņu Vanagu aizlidoja uz Parīzi, jau šodien vairs nav ministre.

Grūti spriest vai pie demisijas raksta tiešām  vainīga veselība vai kāda cita slimība- varas pašapmierinātības vīruss, kas apņēmis visu valdošo koalīciju un Helēnu Demakovu arī. Nenoliedzami Demakova smago Latvijas kultūras vilcienu pastūma vairākas jūdzes uz priekšu un viņas caursitējas spējas nav vien saistāmas ar lielajiem būvniecības projektiem, bet arī ar kultūras darbinieku algu jūtamu paaugstināšanu (tagad gan tās atkal tiek pazeminātas, bet ne jau Demakovas vainas dēļ). Demakova, manuprāt, bija augstas klases kultūras menedžeris, kādu mums arī vajadzēja, bet viņas ciešās saites ar Tautas partijas gavgalu un Mākoņiem, veidoja ministri par tādu pašu ar teflona kārtu pārklātu politiķi kā citi no koalīcijas. Beigu beigās šķiet nabaga ministrei galvā kas galīgi bija sabiris un viņa sāka visu presi, izņemot Latvijas Avīzi, saukāt par “dzeltenu” (vēlāk gan atvainojās par to), gan arī nolēma gada pēdējā darba dienā ļaut parakstīt koncertzāles projektēšanas līgumu, kas šajos bada laikos bija nepieciešams gluži kā sniegs uz Jāņiem. Un vēl beigās ministre uzbruka “zviedru lielkapitālistiem” no TV3, ka tie sensāciju kārē viņai uzbrūkot.

Jā, spilgtas kultūrpolitiskas karjeras beigas. Neapšaubāmi- Demakovas menedžera spējas ir devušas labumu latviešu kultūrai, bet ministre dažbrīd, karjeras beigās pat bieži, nespēja atšķirt melnu no balta un uz neko neskatoties stūrēja savu buldozeru uz priekšu. Demakova aiziet, bet viņas darbi paliek un viņa tos patiešām ir dziļi iecementējusi, kaut vai bibliotēkas projektu, kuru tagad apstādināt vairs nav iespējams.

Populārā latviešu seriāla Neprāta cena veidotāji aicina ziedot, lai varētu turpināt seriāla uzņemšanu. Kā zināms, Neprāta cenai pienācis gals, jo Saeimas deputāti, glābjot valsti, nogrieza 25% no LTV un Latvijas radio budžetiem un LTV vadība nolēma populārajam seriālam vairs naudu nedot.

Es nevēlos vērtēt Neprāta cenas māksliniecisko vai kādu citu pievienoto vērtību, bet nenoliedzami- lielai televīzijas skatītāju daļai šis seriāls gana labs, lai tam ziedotu pusstundu dienā. Nu tagad skatītājiem būs iespēja ziedot naudu, lai varētu turpināt vērot ziepju operu latviešu stilā. Arī latviešu aktieriem Neprāta cena ir kā poligons, kurā trenēt sevi kameras priekšā un kāpēc gan nedot viņiem šādu iespēju. Protams, LTV zaudējot Neprāta cenu zaudē auditoriju no tā mazumiņa, kas šim kanālam bija atlicis, kā saka- bija maz un būs vēl mazāk.

Droši vien lielākā daļa no bloga lasītājiem neziedos Neprāta cenai, bet man liekas, ka vajadzētu– un ne Neprāta cenai vien. Vajadzētu ziedot arī slimnīcām, skolām, bērnudārziem, muzejiem, teātriem un universitātēm, jo ko gan citu var iesākt tad, kad valdība redz vien procentus budžetā, bet ne cilvēkus aiz tiem.