Bibliotēka mirst. Bibliotēku nāves ir nežēlīgas, jo parasti tās notiek ugunsgrēku, karu un nemieru dēļ. Bibliotēkai mirstot tiek sašķaidīti ne vien papīri un grāmatu vāki, bet arī atmiņa. Bibliotēka ir arhīvs, šī vārda plašākajā nozīmē– atmiņu krātuve, kas ir ne vien kaudzē krautas grāmatas, bet gan dzīvs organisms, kas elpo un mainās līdzi laikam, saglabājot sevī pagātni.

Latvijā nav kara vai citu lielu satricinājumu, bet bibliotēka mirst. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (LAB) mirst ilgā un mokošā nāvē (Ivars Kalviņš šodien Dienā). LAB budžets ir apcirpts tik dramatiski, ka tā vairs nespēj pildīt savas pamatfunkcijas. Jāsaka, gan ka jau labu laiku šī bibliotēka ir komas stāvoklī, jo gan tās darbiniekiem, gan krājumam treknie gadi aizgāja secen, arī tādēļ, ka LAB ir nevis Kultūras ministrijas, bet gan Izglītības un ministrijas pakļautības iestāde. LAB vairākus gadus netiek iepirkta jaunākā zinātniskā literatūra, kas nozīmē, ka bibliotēka faktiski kļūst aiz vien nekonkurētspējīgāka. LAB ir ļoti vērtīgs vēsturiskais krājums; tā ir tieša Rīgas Pilsētas bibliotēkas (dib. 1524) tiešā pēctece ar plašāko seniespiedumu kolekciju Latvijā un daļa no bibliotēkas ir Misiņa latviešu grāmatu krājums. Par spīti vērtīgajām vēsturiskajām kolekcijām, bibliotēka faktiski ir mirusi, tai nav mērķa un misijas un pats galvenais, tai hroniski trūkusi nauda.

Viena no Eiropas vecākajām bibliotēkām ir gandrīz mirusi. Atliek to vien likvidēt vai apvienot ar kādu citu bibliotēku. Gadiem ilgi jau runā par iespējamu LAB apvienošanu ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Protams, formāla apvienošana nedotu nekādu labumu, jo no viena nabaga un viena pusnabaga bagātais nesanāks. Ja galu galā Akadēmiskās bibliotēkas nāve ir nenovēršama, nedrīkst pieļaut tās vēsturisko krājumu sapludināšanu ar citu bibliotēku krājumiem un jānodrošina to pieejamība.

Parasti bibliotēkas mirst tad, kad mirst vai grūtības piedzīvo lielākas struktūras– valstis, Baznīcas un veselas civilizācijas. Bibliotēka mirst. Valsts arī?

Daudzas no mūsu morālajām un ētiskajām dilemmām ir izdomātas. Izpūstas. Tomēr dažreiz es arī iedomājos, kādu iespaidu mana rīcība atstāj uz globālām lietām un sāku šaubīties par savas rīcības morālo pusi.

Kas ir mana, iespējams, uzpūstā morālā dilemma? Tā ir paprika.

Man ļoti garšo paprika. Svētdien nopirku pusotru kilogramu sarkanās paprikas. Paprika ir lieliska- lieli sulīgi augļi, kas krāsojas tumši sarkanā krāsā. Veikalā esot vari ņemt un krāmēt savos ratos un nemaz nepamanīt, ka paprikas izcelsmes valsts, vismaz pēc cenas šiltes spriežot, ir Izraēla. Tā pati Izraēla, kas vēl tikko bombardēja Gazu un kuras neviennozīmīgi vērtētās agresijas rezultātā gāja bojā vairāk kā tūkstoš palestīniešu, no kuriem lielākā daļa bija mierīgie iedzīvotāji. Bumbas iznīcināja gan teroristiskās Hamas kustības kaujiniekus, bet par galvenajiem šī kara upuriem kļuva sievietes un mazi bērni.

Pērkot Izraēlas papriku, es gribot vai negribot, ielieku kaut pāris eirocentus Izraēlas valsts budžetā, jo paprikas audzētājs, ļoti iespējams, pārdodams savu preci eksportētājam ir samaksājis nodokļus savai valstij. Jā, protams, tie ir vien daži eirocenti, kas ieripo Izraēlas valsts budžetā, bet šie daži centi valsts dotāciju veidā nonāk nevien Izraēlas skolās un slimnīcās, bet arī bumbās, tankos, lidmašīnās un automātos, kuru tiešas iedarbības rezultātā iet bojā neskaitāmi nevainīgi cilvēki.

Šāda vai līdzīga morāla dilemma ir nevien pērkot Izraēlas papriku, bet, arī pērkot, piemēram, Valmieras pienu. Tu zini, ka pērkot Valmieras pienu, Tu maksā zemniekiem, pārdevējiem, pienotavas palīgstrādniekiem, bet galu galā, Tu arī samaksā tam vīram, kas Mākoņos. Atšķirība no Izreālas ir tā, ka Mākoņi nevienu nebombardē un nenogalina, tas tiesa, bet tik un tā sanāk, ka atbalsti ļaudis, kuru pieeja politikai Tev nav pieejama.

Varbūt izeja ir nepirkt minēto papriku vai pienu? Jā, bet jābūt godīgam un jāsaka, ka diez vai Izraēla mazāk bumbos Gazu, ja es nepirkšu viņu papriku, ko, iespējams, audzējis kāds palestīniešu zemnieks, kam lauki Izraēlā. Tāpat vīrs Mākoņos nemainīs savu pieeju partijas un valsts politikai tikai tāpēc, ka pilsonis X vairs nepērk viņa pārstrādes uzņēmuma piena paku.

Vienīgais, ko var panākt nepērkot to vai citu preci, kas saistīta ar sev nepieņemamu morālu rīcību, ir ne rīcības maiņa, bet gan skaidra pilsoniskas vai politiskas attieksmes paušana. Tas ir vismaz priekš sevis, kaut vai kā mierinājums.

Priesteris Artūrs Kristapovičs ir aizgājis mūžībā. Viņam bija vien 37 gadi. Skolas laikā viņš man kādu laiku mācīja ticības mācību. Toreiz es to vēl nezināju, bet izrādās viņš bija tikpat traks uz vēsturi kā es. Studējis vēsturniekos, pilnveidojies Varšavas universitātē, ieguvis maģistra grādu agro jauno laiku vēsturē Budapeštā Centrāleiropas universitātē (CEU). Pēc studiju beigām izvēlējies priesterības ceļu. Bijis Baznīcas vēstures pasniedzējs Rīgas Garīgajā seminārā.

Mūžīgo mieru dāvā viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam! Lai viņš dus mierā! Amen