Delfi.lv šim video ir devuši virsrakstu- ‘Godmanis pavisam atklāti‘. Noskatoties video es arī tā īsti nesapratu, ko viņš īsti atklāti pasaka. Atklātība ir pirmajā teikumā par to, ka Einārs Repše ir mūsu vājais punkts? Vai arī atklātība ir tā, ka Godmanis ir nodarbojies ar zemūdensniršanu visā pasaulē? Faktiski Godmanis nepasaka neko, jo viņš runā  haotiski. Īsti nevar saprast par ko viņš stāsta- par Ēģipti, Ahmedu ar ūdensslēpēm, par SVF vai globālās ekonomikas bojāeju? Es tā īsti arī nesapratu, kad pie mums iestāsies Godmaņa pieminētais ‘finišs’.

Vienīgais, kas delfu publicētajā video ir atšķirīgs no citām Godmaņa uzstāšanās reizēm ir stils- tāds atbrīvots un čomisks, bet tāpēc jau viņš nepasaka vairāk nekā parasti. Gluži pretēji, brīvā gaisotne neliek viņam strukturēt savu haotisko domu un sanāk vairāku minūšu garš bla, bla, bla. Video gan aptiprina viedokli, ka bijušais divkārtējais premjers ir cilvēks, kurš var runāt stundām un nepateikt neko. Protams, Godmanis var tēlot ekspertu, bet piedodiet par piezīmi- arī viņš ir atbildīgs par Latvijas ‘finiša’ tuvošanos.

Mūs aicina iestāties partijā. Kādā? Tautas. Tā nav tautas partija, bet gan Tautas partija un mēs labi zinām, ka šai partijai nav nekāda sakara ar tautu, bet ir ciešs sakars ar Mākoņiem, maziem HESiem un treknajiem gadiem. Tautas partija ir viena no esošās politiski-oligarhiskās sistēmas izveidotājām, precīzāk- stūrakmens šai sistēmai un nu tā aicina cilvēkus piebiedroties.

Man gan nav viens skaidrs, ko Tautas partija varētu man kā biedram piedāvāt? Vai Tautas partija saviem potenciālajiem biedriem piedāvā aitu lomas- iespēju tikt izmantotiem, tad, kad partija to vēlēsies? Ko gan citu varētu piedāvāt partija, kuras politiķi paši atzinuši, ka tajā lēmumus pieņem ļoti šaurs cilvēku loks.

Es gan minēšu pāris iemeslus kāpēc būtu vērts stāties Tautas partijā:

1) jāstājas, lai tiktu pie vietas kādā uzņēmumu padomē, bet tad jāapbruņojas ar pacietību un cinismu, jo partijā ir vēl kādi divi tūkstoši biedru, kas grib to pašu;

2) jāstājas, lai ar partijas palīdzību varētu pri(h)vatizēt vēl to, kas 90.gados netapa nozagts, bet tad protams jāsaprot, ka nebūsiet pirmais rindā pēc vērtīgiem īpašumiem, jo partijā priekšroka ir vecbiedriem;

3) jāstājas, lai gadījumā, ja jūs ievēl Saeimā, varētu nodrošināt vismaz divus ģimenes locekļus ar darbu, iekārtojot viņus par deputātu palīgiem. Ļoti laba iespēja paglābt ģimeni no bankrota šajos smagajos laikos. Vienīgi jārēķinās, ka sākotnēji ir jāizgrūsta vēl divi tūkstošu biedru cīņā par siltu vietu vēlēšanu sarakstā un tad jāpanāk, lai jūs patiešām ievēl. Protams, pēc tam jāmēģina tikt galā ar KNAB, kas noteikti piesiesies jūsu iecerei nodarbināt savus radiniekus, bet tas jau, protams, ir nieks.

Vēl varbūt citi iemesli. Ja jums kāds prātā, ierakstiet to komentāros.

Šķiet uzticības kredīts atjaunots. Pēc 4 stundu sarunas sarunas Valdis Zatlers atkal uzticas Godmanim. Īsā piektdienas-pirmdienas Godmaņa-Zatlera krīze ir beigusies. Beigusies gan nav varas krīze, kura nav atkarīga no tā vai Zatlers uzticas Godmanim vai ne. Godmaņa palikšana amatā kārtējo reizi paildzina valdošās koalīcijas agoniju. Jautājums, kad šis farss beigsies, respektīvi, kad Zatlers beidzot saņemsies atlaist Saeimu.

Attēls: www.sabotagestorm.com

Tas ir noticis, šķietami ciešā politiskā draudzība starp premjeru Ivaru Godmani un prezidentu Valdi Zatleru ir izjukusi. Šovakar prezidents paziņoja, ka Godmanis ir zaudējis viņa uzticību ar savu nespēju veikt būtiskas reformas valdībā. Godmanim, savukārt, esot sāpīgi, ka Zatlers viņā vīlies. Pirmo reizi bundzenieks Valdis Zatlers parādījis, ka vairs neuzticās bundzeniekam Ivaram Godmanim. Līdz šim viņi šķita visai saderīgs politiskais pāris un daudzi pauda pārliecību, ka pat Ivara Godmaņa valdības krišanas gadījumā, Zatlers Godmani nosauks vēlreiz kā nākošo valdības veidotāju.

Godmanis kā premjers, protams, nav kritis, jo neuzticību premjeram un viņa valdībai var izteikt tikai Saeima, bet jau tā nestabīlā Godmaņa valdība ir ļoti tuvu savām beigām. Brīžos, kad valdību šūpoja Godmaņa koalīcijas partneri, prezidents bija viņa stiprā klints. Tagad, Godmanis ir patiešām viens un šķiet beidzot viņš to pamanīs, ka patiesībā bijis viens  visu savu valdīšanas laiku. Šķiet Godmanim vien pašam ir jādodas prom. Laiks uzbungot Ivar?

Māris Zanders škiet ir sācis karu pret valdošo eliti. 14.janvārī viņš jau brīdināja par kara pieteikumu un tagad ir sācis rīkoties. Zanders Radio SWH ēterā, tvnetā un arī mājaslapā pingvīniem.lv ir publicējis vairāku augstu bijušo un esošo valsts amatpersonu un politiķu telefonu numurus. Zanders savu rīcību, publiskojot politiķu privātus datus (ne vien telefona numurs, bet arī adreses), pamato ar vēlmi likt viņiem beidzot justies “nedroši.” To varētu dēvēt par pāreju no kopīgas dziesmu dziedāšanas un miermīlīgas protestēšanas uz aktīvu uzbrukumu, kura mērķis ir likt politiķiem sajust, ka bezatbildīga un savtīga politika vairs neies cauri. Šķiet demokrātiskas metodes cīņā ar uzpūtīgiem politiķiem nedarbojas, tāpēc jāķeras pie jaunām, iespējams, viņus diskriminējošām metodēm.

Ir beigušies laiki, kad viņi varēja mierīgi aizmukt no protestiem un pārmetumiem, ieritinoties savās aliņās un ignorējot visu, kas notiek apkārt. Tagad viņiem nāksies rēķināties ar neērtu un “nedrošu” dzīvi tad, ja sabiedrības intereses tiek ignorētas. Šāda personīga vēršanās pret politiķiem ir brīdinājums nākošajām politiķu paaudzēm un norāde uz to, ka rīkojoties līdzīgi bezatbildīgi un mantkārīgi viņus sagaida tāds pats liktenis un neciešama dzīve šajā valstī.

Maniem bijušajiem kolēģiem žurnālistiem ir dažādas domas par šo Zandera akciju. Vieni ir par, jo uzskata, ka tas varētu būt leģitīms veids kā politiķiem likt sajust tautas dusmas; otri ir pret, jo, viņuprāt, tiek pārkāpta žurnālistu ētika, publicējot politiķu telefonus, kas ir personīga informācija, un arī tiek apgrūtināts tālāks žurnālistu darbs sabiedrības interesēs, jo politiķi vairs svešus numurus necels un savus telefonu numurus žurnālistiem nedos. Jā, un vēl, politiķi visai ātri šos savus numurus nomainīs.

Es pievienojos tiem, kas uzskata, ka karš ir sācies un jāķeras pie nevardarbīgām, bet kaitinošām metodēm cīņā ar cilvēkiem, kuri ir kurli pret visām interesēm, izņemot savām. Pievienojos akcijai. Un uzmanību, loterijas nākošais uzvarētāja numurs:

29169632 Ja gadījumā lūkosiet to izmantot kā telefonnumuru, tad, iespējams, jums atbildēs kāds, kurš šodien atkal ir plaši izrunājies kādā lielā rīta avīzē un sola mums visiem lielas nepatikšanas.

“Sakiet, ja pie viena impotenta pieliek vēl vienu impotentu, potence palielinās?”

Filozofs Igors Šuvajevs par valdību, tās iespējamo maiņu un “jaunajām sejām” 21. janvāra raidījumā “Kas noteik Latvijā”.

Trīspadsmitais janvāris trīs reiz: 1905.gada 13.janvāris, 1991.gada 13.janvāris, 2009.gada 13.janvāris. Visi trīs ir bijuši zīmīgi trīspadsmitie janvāri. Trīspadsmitais janvāris gan toreiz 1905. un 1991. gadā un arī vakar bija kā nošķīruma zīme. Kaut kas ir mainījies.

Rītdiena rādīs vai šī vakara grautiņš ir sagrāvis arī mūsu cerības mainīt Latvijas politiku. Es negribu tiesāt tos, kuri šovakar sita Saeimas logus, bet, iespējams, viņu akmeņi ir sadauzījuši iespējas drīzumā ieraudzīt citu politiku. Valdošajai koalīcijai tagad būs leģitīms iemesls pretoties jebkādām pārmaiņām, kur nu vēl Saeimas atlaišanai.

Kultūras ministre Helēna Demakova, pretēji solītajam, par savu politisko nākotni ilgi nedomāja un nolēma demisionēt jau šodien. Pagājušās nedēļas beigās kultūras ministre sabiedrībai darīja zināmu, ka viņai ir veselības problēmas un viņa domā par iespējamu atkāpšanos no sava amata. Tomēr viss ir noticis steidzīgi un ministre, kas piektdien kopā ar savu padomnieku Mārtiņu Vanagu aizlidoja uz Parīzi, jau šodien vairs nav ministre.

Grūti spriest vai pie demisijas raksta tiešām  vainīga veselība vai kāda cita slimība- varas pašapmierinātības vīruss, kas apņēmis visu valdošo koalīciju un Helēnu Demakovu arī. Nenoliedzami Demakova smago Latvijas kultūras vilcienu pastūma vairākas jūdzes uz priekšu un viņas caursitējas spējas nav vien saistāmas ar lielajiem būvniecības projektiem, bet arī ar kultūras darbinieku algu jūtamu paaugstināšanu (tagad gan tās atkal tiek pazeminātas, bet ne jau Demakovas vainas dēļ). Demakova, manuprāt, bija augstas klases kultūras menedžeris, kādu mums arī vajadzēja, bet viņas ciešās saites ar Tautas partijas gavgalu un Mākoņiem, veidoja ministri par tādu pašu ar teflona kārtu pārklātu politiķi kā citi no koalīcijas. Beigu beigās šķiet nabaga ministrei galvā kas galīgi bija sabiris un viņa sāka visu presi, izņemot Latvijas Avīzi, saukāt par “dzeltenu” (vēlāk gan atvainojās par to), gan arī nolēma gada pēdējā darba dienā ļaut parakstīt koncertzāles projektēšanas līgumu, kas šajos bada laikos bija nepieciešams gluži kā sniegs uz Jāņiem. Un vēl beigās ministre uzbruka “zviedru lielkapitālistiem” no TV3, ka tie sensāciju kārē viņai uzbrūkot.

Jā, spilgtas kultūrpolitiskas karjeras beigas. Neapšaubāmi- Demakovas menedžera spējas ir devušas labumu latviešu kultūrai, bet ministre dažbrīd, karjeras beigās pat bieži, nespēja atšķirt melnu no balta un uz neko neskatoties stūrēja savu buldozeru uz priekšu. Demakova aiziet, bet viņas darbi paliek un viņa tos patiešām ir dziļi iecementējusi, kaut vai bibliotēkas projektu, kuru tagad apstādināt vairs nav iespējams.

Savus pienākumus apvienojošais mācītājs-deputāts Jānis Šmits esot jaunu vērienīgu ieceru piepildīts. Šmits pēc Saeimas deputāta krēsla pamešanas veidošot jaunu sabiedrisko organizāciju tīklu, kas būšot līdzīgs sorosītu tīklam un “aizstāvēšot vērtības.” Tagad, iespējams, mēs varēsim runāt par šmitistiem iepretim sorosītiem. Tā būs konfrontācija.

Man gan ir aizdomas, ka šādu tīklu būs grūti radīt bez vienīgā un patiesā vērtību aizstāvja-mācītāja Alekseja Ļedjājeva. Luterānim Šmitam patiesībā nekas cits neatliek kā doties pie “harizmāta” Ļedjājeva un prasīt atbalstu savai “anti-sorosītu” NVO koalīcijas idejai, jo es šaubos vai izdosies piesaistīt Šmita piesauktos “ārzemju atbalstītājus.” Šmits ar savām idejām ir ļoti līdzinājies Ļedjājevam un viņa atbalstītājiem. Tā kā varbūt šī būs Šmita-Ļedjājeva koalīcija? Retorisks jautājums.

Viss, ko redzējāt, patiesībā nemaz nebija noticis. Tā intervija nav bijusi!!! (Tā domā Atis Slakteris)

Mmm, Ati, Ati, Tu gribi teikt, ka mums visiem bija Tavas absolūtās nekompetences halucinācijas?

video

“Saeimas sēdi pārtrauc, lai izvēdinātu smaku.”

Diena.lv 23:30, 11.decembris, 2008.gadā.

Saeimā garās ekonomikas glābšanas plānam veltītās sēdes laikā bija sakrājusies smaka. Nekā darīt, nācās izvēdināt un tāpēc izsludināt sēdes pārtraukumu. It kā tā esot bijusi dūmu smaka. Bet varbūt vienkārši sekluma smaka no kuras smok Gundars Bērziņš? Vai arī Saeimas deputātu truluma smaka? Katrs var piemeklēt savu versiju.

GAME OVER. Latvijas Radio draud, ja valdība apcirps radio budžetu, slēgt dažus no 4 kanāliem un atlaist lielāko daļu (2/3) darbinieku. Radio ēterā šodien skan reklāma, kurā Kolāta balss norāda, ka nākošgad, iespējams, Latvijas Radio mēs vairs nedzirdēsim. GAME OVER.

Sabiedrisko mediju un laikrakstu GAME OVER ir izdevīgs šai koalīcijai, jo tas garantētu, ka vairs nebūtu dzirdama šīs politiskās bandas kritika. Tā būtu Ziemassvētku dāvana valsts izzadzējiem. Sabiedrībai tas būtu signāls, ka ar šo valsti ne vien finansiāli, bet arī demokrātiski ir GAME OVER.

Kāds plaši pazīstams politiskais komentētājs teica, ka nav naskāku valsts izzadzēju par “tēvzemiešiem”, kas pat par kapeiku pārdosies, lai vien tiktu pie siles. Protams, “tēvzemiešiem” patriotisms ir allaž bijis jājamzirdziņš, jo ja nevar vēlētājus pielabināt ar darbiem, tad jāķeras pie vēlētāju jūtām. “Tēvzemieši” to dara profesionāli. Nē, ne jau strādā profesionāli, bet ķeras pie jūtām profesionāli. Sestdien notika TB/LNNK kongress, kurā viņi aicināja būt “patriotiskiem”-- pirkt Latvijas preces un nelaist Saskaņas Centru valdībā. Lūk, šeit zemāk redzama pirmā TB/LNNK priekšvēlēšanu reklāma, kas aicina pirkt Latvijas egles Tēvijas labā.

Man jāsaka tā, tieši un skaidri: “Ejiet bekot”!” Kāpēc? Tūlīt paskaidrošu. Jau 15 gadu TB/LNNK baida ar krieviem, bet vairākas reizes Rīgas domē ir sadarbojušies ar PCTVL un SC, kā arī bijuši vispromaskaviskākajā no atjaunotās Latvijas valdībām-- Kalvīša valdībā. Tad, kad Kalvītis veda Latviju vēl ciešākā Krievijas atkarības jūgā, lobējot Gazprom un citus krievu lieluzņēmumus, TB/LNNK nez kapēc tikai nedaudz čīkstēja (Zīle). Protams, muļķīgi būtu kliegt tad, kad esi pie siles un vēl tik daudz ko grābt, bet kāds tā nemanāmi mēģina Tavu valsti notirgot.

Protams, ir grūti laiki. Jāatbalsta vienam otru, bet diez vai Latvijas preču pirkšana vien glābs šo valsti. Valsti var glābt atbildīga politika, kas neļauj bezdarbībā nogremdēt valsts ekonomiku. Lai gan Zīlem bija sava ekonomiskā programma, pēc vēlēšanām TB/LNNK ar vieglu roku ieleca “gāzi grīdā” politiskajā mašīnā un aizmirsa par Zīles patiešām kvalitatīvo ekonomisko vīziju, jo vajadzēja taču ar pārējiem džekiem mesties pie siles. Bet tagad, kad jānotur Birka krēsls, “tēvzemieši,” kas piedalījušies putras vārīšanā, atkal ir klāt un grib apvārdot vēlētājus.  Jaunā reklāma atkal pierāda šīs partijas divkosību un atklāto populismu, izmantojot vecus cilvēkus un mazus bērnus. Vēlreiz- ejiet bekot “tēvzemiešu patrioti”!

P.S. Ratcingeru gan jau varēja šai reklāmai neizmantot Diez vai luterticīgie latviešu patrioti sapratīs…

klips

Kas ir Valsts nozagšana? Valsts nozagšana noteikti nav prasta zagšana, piemēram, ieroču: pistoļu, patronu un granātu speršana no NBS noliktavām. Valsts nozagšana ir rafinēts process; to varētu raksturot kā rīcību, kuras rezultātā cieš Valsts un sabiedrības intereses, kā arī kopējais naudas maciņš. Parasti valsts un sabiedrība tiek aptīrītas izsmalcinātos veidos, tādos, kuri uzreiz nekrīt acīs un kuri teorētiski nemaz nav krimināli.

Piemēram, vai Kukulu ģimenes un viņu draugu ekskursija pa Eiropu par valsts uzņēmumu naudu, kas nodēvēta kā ekspedīcija “Ceļš uz mājām!”, šķiet kā kriminālnoziegums? Noteikti ne! Viss ir noticis šķietami legāli. Valsts uzņēmumi ziedojuši cēlajai ekspedīcijai, kuras mērķis ir aicināt mājās tautiešus, kopumā 88 000 latu. Par šo naudiņu nopirkti jaunākie Land Rover džipi, video kameras, lai pēc tam misijas veikumus parādītu arī citiem, sak’ neba velti 5 kontinentus esam apceļojuši. Pagaidām, gan veikts vien viens misijas posms, apceļota Eiropa, kur iegūti gana spilgti iespaidi (skat. ekspedīcijas mājaslapā ievietoto dienasgrāmatu) par kuriem, kā piemēram, par secinājumu, ka Eiropas dienvidos no 14-19 nekur nevar paēst, smejas pasākuma kritiķi.

Spītējot pasākuma šķietamajai legalitātei un izvirzītajam augstajam mērķim- aicināt mājās svešumā dzīvojošos tautiešus, šis nodibinājums (tā to oficiāli dēvē) ir nekas vairāk kā brutāla shēma kā iedzīvoties uz valsts rēķina. Lai to saprastu, vien jāaplūko ļaudis, kas šajā “mājās atgriešanas misijā” piedalas– ar LPP/LC saistītais, bijušais Rīgas mēra Gundara Bojāra padomnieks un draugs Guntars Kukuls, viņa kundze Sandra- prezidenta padomniece (piedalās neoficiāli), politiķiem pietuvināts uzņēmējs Juris Videnieks, kāds Jānis Blaus un Sandras Kukules brālis- ārsts Artūrs Sondors (oficiālā dalībnieku liste). Diez vai ja Pēteris Zariņš, Kārlis Liepiņš vai Jānis Bērziņš nolemtu doties šādā misijā, viņus dāsni pabalstītu  Aināra Šlesera vadītās Satiksmes ministrijas pārraudzībā esoši uzņēmumi: LDz Cargo, Lidosta Rīga, Latvijas Gaisa Satiksme un TUV & Auteko, kas ir CSDD meitas firma. Zariņam, Liepiņam un Bērziņam labākajā gadījumā pieklājīgi tiktu parādītas durvis. Bet savējie, piemēram, Kukuls, var šādas shēmas izdabūt cauri– atvaļinājums par baltu velti plus vēl sievai jauns auto, kas gan reģistrēts uz “misionārā” nodibinājuma vārda, bet patiesībā atrodas Kukulu ģimenes lietošanā. Gana brutāli. Piedodiet, bet kā lai savādāk to sauc, ja ne par valsts nozagšanu.