Krievu Russia Today par Uzvaras svētkiem Latvijā. Žurnālists balansē starp diviem stāstiem un izvairās no 100% propagandas. Atliek piekrist Parādniekam, ka Latvijā 9.maijs nekad nebūs svētki. Tas nenozīmē, ka nav jāpiemin 2.Pasaules kara beigas, bet nevar svinēt padomju otrreizējo okupāciju.

Rakājoties pa Dienas rakstu arhīvu es atradu kādu interesantu 1999.gada rakstu par igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva atklājumiem Krievijas arhīvos. Ilmjervs apraksta, kādu epizodi jau 1923.gadā, kad PSRS vēstniecība mēģināja uzpirkt Zigfrīdu Annu Meierovicu un viņiem tas neizdevās, bet uzpirkt pirmo Latvijas Ministru prezidentu Kārli Ulmani izdevās gan. Jau 1923.gadā. Tas liek par daudz ko aizdomāties un šķiet Ulmaņa ziedojums komunistiem 1940.gadā ir tikai maza epizode daudz plašākā notikumu kontekstā.  Piedāvāju fragmentu no Dienas raksta:

“Lai īstenotu savu mērķi nepieļaut pierobežas valstu savienības izveidošanos Baltijā, Padomju Savienība uzskatīja par vajadzīgu uzpirkt opozīcijas politiķus šajās valstīs un veicināt viņu nākšanu pie varas, ceturtdien igauņu laikrakstā Eesti Ekspress raksta M.Ilmjervs.
Igauņu vēsturnieka pētījumi liecina, ka 1923.gadā Krievija centās uzpirkt arī toreizējo Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu. «Tāpēc Maskava piedāvāja viņam ļoti izdevīgu darījumu caur Tranzītbanku Rīgā, kas bija starpniece padomju ārējās tirdzniecības darījumos. Meierovics nepiekrita,» teikts publikācijā. «Bet ar Kārli Ulmani lieta izdevās. Caur Tranzītbanku Maskava finansēja K.Ulmani un viņa zemnieku partiju. Turklāt padomju tirdzniecības pārstāvniecība deva pasūtījumus ar K.Ulmani saistītiem uzņēmumiem. K.Ulmanis, īstenojot valsts apvērsumu, nav konsultējies ar padomju vēstniecību,» apgalvo M.Ilmjervs. Maskavā paredzēja, ka pēc valsts apvērsuma K.Ulmaņa valdība tūlīt orientēsies uz Vāciju, un Krievijas reakcija bija ļoti strauja. Jau divas dienas pēc apvērsuma padomju vēstnieks Rīgā saņēma pavēli brīdināt K.Ulmani un atgādināt viņam attiecības ar padomju vēstniekiem un tirdzniecības pārstāvjiem, liecina pētījumi Krievijas arhīvos.”

Viss raksts Dienas raksts pieejams šeit.

Par latviešiem vēsturē drīkst teikt tikai labu vai neko. Ja latviešus pagātnē neliela par lielajiem sasniegumiem un nežēlo par milzīgajām vēsturiskajām ciešanām, viņi ir neapmierināti un dusmīgi. Pēdīgais piemērs, diskusija diena.lv par Egīla Zirņa rakstu “Komunistu sponsors“, kurā apspriesta Kārļa Ulmaņa darbība 1940.gadā, jau pēc padomju okupācijas.

Egīls Zirnis savā raksta par vēsturnieku Gati Krūmiņu un par viņa atradumu arhīvā- Ulmaņa 5000 latu ziedojumu  t.s. Sarkanajai palīdzībai- komunistu organizācijai, kuras mērķis bija izplatīt revolūcijas idejas visā pasaulē. Jāsaka gan, ka Gatis Krūmiņš nav pirmais, kurš šo dokumentu min (tas pieminēts arī 2006.gadā izdotajā Igora Vārpas grāmatā par latviešu karavīriem), bet šajā kontekstā tas nav būtiski, jo plašākai sabiedrībai šis fakts nav tapis zināms. Lai cik paradoksāli nebūtu, šis Ulmaņa 1940.gada 12.jūlija ziedojums, padarīja viņu par Kompartijas lielāko sponsoru. Protams, lieki teikt, ka pati ziedojumu vākšana komunisma izplatīšanas vajadzībām bija drīzāk propaganda, nevis tiekšanās iegūt materiālu atbastu, jo padomju totalitārajā režīmā ideoloģiskajām vajadzībām naudas netrūka.

Tomēr, nevar apšaubīt, ka “Ulmanis komunistu sponsors” rada neizpratni un disonē ar Ulmani kā “latvju tautas vadoni” tāpēc daudzi “patrioti” ir sašutuši kā var Ulmani vainot sadarbībā ar komunistiem. Liela daļa latviešu nespēj pieņemt domu, ka Ulmanis bija ne vien Latvijas Republikas dibinātājs- tās pirmais Ministru prezidents, bet arī tās kapracis. Ulmaņa “ziedojums”, protams, nebūtu vērtējams kā labas gribas akts, bet gan kā mēģinājums parādīt savu vēlmi uzturēt labas attiecības ar padomju varu.

Ulmaņa kā vadoņa tēls ir vēl joprojām dzīvs. Daļai Latvijas sabiedrības Ulmanis ir gaišs tēls un katra kritika par Ulmaņa rīcību vai viņa režīmu tiek uzskatīta par uzbrukumu latviešu identitātei.

Politologi Andris Sprūds un Veiko Spolītis 2006.gada nogalē publicēja viedokli laikrakstā Diena, kurā norādīja, ka Ulmani dēvēt par Valsts prezidentu tā kā nebūtu gluži pareizi, jo Ulmanis nebija leģitīms Valsts prezidents. Abi politologi arī retoriski vaicāja vai Ulmanim ir īstā vieta prezidentu portretu galerijā Rīgas pilī . Reakcija uz šo rakstu bija zibenīga. Daži Ulmaņa pielūdzēji pat sūtīja vēstules uz Rīgas Stradiņa Universitāti ar pieprasījumu abus tur strādājošos politologus atlaist no darba, jo kā gan tādi, kas aizskar “nācijas svētumu” var turpināt mācīt studentus. Latvijas Avīze atbildot uz savu  sašutušo lasītāju jautājumiem pat publicēja rakstu, kurā noskaidrots, ko par politologu rakstu domā viņu universitātes rektors un paskairdots, ka abi mācījušies ārzemēs un minētas Spolīša studijas Centrāl Eiropas Universitātē Budapeštā, kuru finansējot Soross (žurnāliste gan aizmirsusi uzrakstīt, ka Sprūds ir CEU absolvents).

Ulmanis un viņa neslēptā kolaborācija nav vienīgais vēstures temats par kuru nedrīkst kritiski diskutēt. Tāpat nedrīkst atzīt, ka vācbaltieši šeit nu gluži nebija vien uzurpatori, nedrīkst atzīt, ka leģions necīnījās nu gluži par Latvijas brīvību un vēl daudz ko citu. Kritiskas diskusijas par pašu vēsturi tiek uztverta kā pasūtījums. Ja reiz, kāds nepiekrīt pieņemtiem un bieži greiziem latviešu nacionālās vēstures uzstādījumiem, viņš uzreiz ir komunists, Maskavas aģents, žīdu pakaļlaiža u.t.t. Vēsture nav fronte, kurai ir vien divas puses. Ja es kritizēju Soviet Story, tas nenozīmē, ka filmā parādītos faktus es uzskatītu par safabricējumiem un piekristu Krievijas medijiem, kuri šo filmu dēvē par meliem. Vēsture nav mūsēja vai svešā, vēsturei ir daudz vairāk pušu kā divas.

Man ir radies iespaids, ka Latvijā nav iespējama kvalitatīva diskusija par mūsu pašu vēsturi. Tas ir skumji.

Bibliotēka mirst. Bibliotēku nāves ir nežēlīgas, jo parasti tās notiek ugunsgrēku, karu un nemieru dēļ. Bibliotēkai mirstot tiek sašķaidīti ne vien papīri un grāmatu vāki, bet arī atmiņa. Bibliotēka ir arhīvs, šī vārda plašākajā nozīmē– atmiņu krātuve, kas ir ne vien kaudzē krautas grāmatas, bet gan dzīvs organisms, kas elpo un mainās līdzi laikam, saglabājot sevī pagātni.

Latvijā nav kara vai citu lielu satricinājumu, bet bibliotēka mirst. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (LAB) mirst ilgā un mokošā nāvē (Ivars Kalviņš šodien Dienā). LAB budžets ir apcirpts tik dramatiski, ka tā vairs nespēj pildīt savas pamatfunkcijas. Jāsaka, gan ka jau labu laiku šī bibliotēka ir komas stāvoklī, jo gan tās darbiniekiem, gan krājumam treknie gadi aizgāja secen, arī tādēļ, ka LAB ir nevis Kultūras ministrijas, bet gan Izglītības un ministrijas pakļautības iestāde. LAB vairākus gadus netiek iepirkta jaunākā zinātniskā literatūra, kas nozīmē, ka bibliotēka faktiski kļūst aiz vien nekonkurētspējīgāka. LAB ir ļoti vērtīgs vēsturiskais krājums; tā ir tieša Rīgas Pilsētas bibliotēkas (dib. 1524) tiešā pēctece ar plašāko seniespiedumu kolekciju Latvijā un daļa no bibliotēkas ir Misiņa latviešu grāmatu krājums. Par spīti vērtīgajām vēsturiskajām kolekcijām, bibliotēka faktiski ir mirusi, tai nav mērķa un misijas un pats galvenais, tai hroniski trūkusi nauda.

Viena no Eiropas vecākajām bibliotēkām ir gandrīz mirusi. Atliek to vien likvidēt vai apvienot ar kādu citu bibliotēku. Gadiem ilgi jau runā par iespējamu LAB apvienošanu ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Protams, formāla apvienošana nedotu nekādu labumu, jo no viena nabaga un viena pusnabaga bagātais nesanāks. Ja galu galā Akadēmiskās bibliotēkas nāve ir nenovēršama, nedrīkst pieļaut tās vēsturisko krājumu sapludināšanu ar citu bibliotēku krājumiem un jānodrošina to pieejamība.

Parasti bibliotēkas mirst tad, kad mirst vai grūtības piedzīvo lielākas struktūras– valstis, Baznīcas un veselas civilizācijas. Bibliotēka mirst. Valsts arī?

Esmu laikam sarakstījis glupības un tauta mani laikam taisnīgi apmētā ar kakām. Bija komentārs Rīgas Laikā par latviešiem un vēsturiskajiem latviešiem, delfi.lv to publicēja un es jau pusstundas laikā saņēmu pirmās kakas. Piemēram, viena tāda:

Kakumetējs vārdā Ha, 19.01.2009 21:35 rakstīja: “Zeme ir izgudrota, tās vispār nav. Strenga arī izgudrots, vai studentu kopmītnē dzērumā ieņemts.” Vismaz viena frāze šajā piezīmē nav patiesa- skaidri zinu, ka kojās ieņemts neesmu. Par to vecāku dzērumu mani ieņemot, es gan nevaru neko komentēt, tas jāprasa viņiem.

Secinājums- ir tēmas, kuras latviešus padara par kakumetējiem. Viena ir geji, otra- pašu latviešu vēsture.

Šoks. Tas ir mans šī brīža stāvoklis. Vakar kādā ārvalstu avīzē lasīju, ka 1950.gada 14.martā kāds 21 gadu vecs komunistiskās Čehoslovākijas pilsonis Milans Kundera ir ziņojis slepenajiem dienestiem par kādu ārvalstu spiegu. Par to šodien raksta arī latviešu Diena. Spiegs tika notverts un notiesāts uz 20 gadiem, strādāja urāna raktuvēs, bet izdzīvoja un tagad dzīvo Zviedrijā. Milans Kundera, pēc šī nodošanas akta vairākus gadu desmitus vēlāk kļuva par pazīstamāko čehu rakstnieku un viņa komunismu atmaskojošie darbi tika un tiek lasīti visā pasaulē. Tagad čehu rakstnieks tiek atmaskots. Viņu atmaskojošo ziņojumu čehu slepenajiem dienestiem tagad var lasīt šeit.

Milans Kundera ir mans pēdējā laika rakstnieks nr. 1. Kundera arī latviešu lasītājiem komentārus neprasa, jo latviski ir tulkoti šī Parīzē dzīvojošā čehu rakstnieka romāni. Piemēram, romāns “Joks” par kādu jaunekli, kas 50.gadu komunistiskajā Čehoslovākijā kādā vēstulē mīļotajai meitenei neveikli pajoko un šis joks sagrauj viņa dzīvi, jo seko dažādas varas un partijas represijas. Man vistīkamākais, protams, ir Kniha smíchu a zapomnění (Smieklu un aizmiršanas grāmata), kas šķiet latviski nav tulkota. Ģeniāla grāmata par sarežģītu un komplicētu vēsturi. Kundera ir autoritāte. Diemžēl, viņa atmaskošana laupa kaut ko no viņa kā izcila rakstnieka tēla. Skumji.