Lielajā Gavēnī Latvijas katoļu Baznīcai labāka reklāma nevar būt un Lieldienās noteikti baznīcas būs stāvgrūdām pilnas. Visi atnākušie kliegs: “Mēs gribam dzirdēt Jura Zagorska sprediķi!”
P.S. Kardināls Pujats priesteri Zagorski ir no amata pildīšanas atstādinājis. Žēl…
AKKA/LAA ir sākusi karu. AKKA/LAA ir nosūtījusi vēstuli visiem, kas savās mājaslapās ir “embedējuši” video no Youtube un paziņojusi, ka par šādu video ievietošanu ir jāmaksā! Šeit sākas riņķa dancis par to, ka reāli video jau neatrodas blogā, bet akkisti ellāisti apgalvo, ka reāla video izmantošana notiek tieši jūsu mājaslapā vai blogā, tāpēc ir jāmaksā. Ja būtu “zilā” saitīte uz video, viss būtu kārtībā.
Es šādu vēstuli neesmu saņēmis. Paldies Dievam! Bet karš tik un tā ir sācies.
Es šeit ievietoju LETAs video, bet LETA pati to izņēma. Kāpēc?
video ņemts LETA Video
Es vakar saņēmu šo:
Labdien,
Sakarā ar 1989. gada Zīlītes iespējamo atkalizdošanu lūdzam Jūs izņemt no Jūsu mājaslapas ieskenēto Zīlītes 1989.gada marta nummuru, jo redakcija nav devusi atļauju to tur ievietot. Lūdzam izņemt šo materiālu, jo tas var traucēt mārketinga aktivitātēm un mazināt pārdošanas apjomu. Ceram uz Jūsu sapratni, jo krīzes apstākļos Zīlītes redakcija ieguldīs savus līdzekļus izdevuma izdošanai un ir svarīgs katrs pārdotais eksemplārs.Ar cieņu,
SIA “Zaļais circenis” izpilddirektore
Madara Rožkalne
Pirms pāris dienām, atsaucoties uz Latvijas radio sižetu, blogā rakstīju par Zīlītes 1989.gada marta numuru un biju ielicis arī bildi un linku uz vietni, kurā šis leģendārais žurnāla numurs digitālā formātā bija pieejams. Gan bilde, gan viss žunāla saturs glabājās uz kāda labvēļa servera ar kuru man nekāda sakara nav un nav bijis, vienkārši atradu internetā un nolēmu ielikt saites savā blogā.
Vakar saņēmu augstāk citēto vēstuli. Es ar sapratni un cieņu izturējos pret lūgumu izņemt laukā minēto numuru no manas mājas lapas, bet problēma jau ir, ka es publicēju tikai saites uz žurnāla saturu, savukārt Rožkalnes kundze mani vainoja autortiesību neievērošanā. Man kļuva neomulīgi, jo man vismaz šķita, ka neko ļaunu nodarījis neesmu un arī Zīlīti esmu vien pozitīvi pieminējis kā vienu no savām bērnības atmiņām.
Šodien konstatēju, ka visi, kuri bija Zīlīti ielikuši tīklā to ir izņēmuši un, piemēram, laacz.lv ir publicējis precīzi tādu pašu vēstuli, kādu man atsūtīja Rožkalnes kundze. Es saskaitos. Varbūt ne tāpēc, ka šī jaunā sieviete nebija mani pagodinājusi ar neviltotu un tikai uz mani vērstu uzmanību, bet gan tāpēc, ka šī copy paste garā tapusī vēstuli man tika nosūtīta nepamatoti. Vienkārši Zīlītes redakcijā, kāds bija ievērojis, ka strenga.lv ir publicēta bilde no Zīlītes numura un uzreiz tika man sūtīta vēstule, nepārbaudot (ko iespējams ļoti vienkārši izdarīt) lietas apstākļus, respektīvi, nepārliecinoties, ka žurnāls neatrodas manā mājaslapā. Es saprotu Zīlītes vēlmi darīt labus darbus (pārizdot žurnāla numuru), bet copy paste attieksme mani patiešām saniknoja…Vēlams visu pirms noskaidrot lietas apstākļus, nevis ar lielgabaliem šaut pa odiem.
Labi jau vien ir, ka tie, kuri, labu gribot, bija ieskanējuši žurnālu un ielikuši to tīklā, tagad to ir izņēmuši, jo patiesi cilvēkiem ir jāļauj darboties un atpelnīt pārizdošanā ieguldīto naudu. Varu tikai Zīlītei novēlēt izdošanos.
Mēs esam atdūrušies sienā. Skrienot pakaļ Eiropai, mēs esam atģidušies Austrumos, respektīvi tur, kur mēs neesam gribējuši nokļūt. Jau kuro reizi…
Piecu gadu treknums mums ir radījis smagas aknu spazmas. Un treknums bijis ne vien mūsu makos, bet galvenais- mūsu prātos. Eiropa un tās dzīvesveids šķita sasniedzams kādos 15-20 gados. Tas būtu reāli, ja tiktu izmantotas tās attīstības tendences, kas Eiropu attīstījušas līdz līmenim, kurā tā ir. Mēs, diemžēl, skrējām pa vistaisnāko taku– totālu patēriņu un šīs takas gals bija skaidri apjaušams- takas galā bija aiza, kurā nu mēs krītam…
Problēma nav vien valdošās koalīcijas politiķu prātos. Problēma ir mūsu prātos. Mēs gribam visu uzreiz, bez ilga darba un nepārtrauktas mācīšanās. Latvijā vajag diplomus, ne zināšanas. Un tikmēr kamēr tas tā būs, mūsu attīstības ceļš būs aiza, nevis kalnu galotnes.
Es atceros. Es esmu no “seksa” Zīlītes paaudzes. Mani vecāki abonēja Zīlīti jau tad, kad es vispār nepratu lasīt. Vēlāk, kad iemācījos, es biju ļoti cītīgs Zīlītes lasītājs. Šorīt, noklausoties Daces Kreijeres sižetu Latvijas radio par leģendāro Zīlītes numuru 1989.gada martā, man atmiņā atausa tas laiks. Īsti neatceros, bet man šķiet, ka vecāki no manis (8 gadīga bērna) neslēpa šo žurnāla numuru. Mani vecāki nebija puritāņi un centās man “tās” lietas skaidrot.
To, ka toreiz, 1989.gadā es tieši šo Zīlītes numuru izlasīju, es skaidri atceros un man liekas, pat gadu pēc tam mēs kopā ar maniem brālēniem mēdzām ielūkoties Zīlītes vērtīgajā informācijā par to kā mēs paši esam radušies. Tiem, kuri ir piemirsuši, ko lasījuši bērnībā un tiem, kuri vēl nebija dzimuši 1989.gada martā vai vēl neprata lasīt, ieteiktu šo žurnāliņu paršķirstīt, vismaz virtuāli (materiāls izņemts, jo Zīlīte gatavojas to pārizdot un tāpēc lūgusi to no interneta izņemt).
Populārā latviešu seriāla Neprāta cena veidotāji aicina ziedot, lai varētu turpināt seriāla uzņemšanu. Kā zināms, Neprāta cenai pienācis gals, jo Saeimas deputāti, glābjot valsti, nogrieza 25% no LTV un Latvijas radio budžetiem un LTV vadība nolēma populārajam seriālam vairs naudu nedot.
Es nevēlos vērtēt Neprāta cenas māksliniecisko vai kādu citu pievienoto vērtību, bet nenoliedzami- lielai televīzijas skatītāju daļai šis seriāls gana labs, lai tam ziedotu pusstundu dienā. Nu tagad skatītājiem būs iespēja ziedot naudu, lai varētu turpināt vērot ziepju operu latviešu stilā. Arī latviešu aktieriem Neprāta cena ir kā poligons, kurā trenēt sevi kameras priekšā un kāpēc gan nedot viņiem šādu iespēju. Protams, LTV zaudējot Neprāta cenu zaudē auditoriju no tā mazumiņa, kas šim kanālam bija atlicis, kā saka- bija maz un būs vēl mazāk.
Droši vien lielākā daļa no bloga lasītājiem neziedos Neprāta cenai, bet man liekas, ka vajadzētu– un ne Neprāta cenai vien. Vajadzētu ziedot arī slimnīcām, skolām, bērnudārziem, muzejiem, teātriem un universitātēm, jo ko gan citu var iesākt tad, kad valdība redz vien procentus budžetā, bet ne cilvēkus aiz tiem.
Lai valsts veiksmīgi izvairītos no krīzes un tai sekojošajiem iespējamiem nemieriem, es ieteiktu valdībai un Drošības policijai apdomāt jaunas valsts drošības koncepcijas izstrādi. Pirmais solis jau ir sperts– palielināts PVN presei un grāmatām, tā nodrošinot augsni veiksmīgai jaunās koncepcijas ieviešanai.
Jaunā koncepcija varētu paredzēt, ka valstī Drošības policija, ar citu specdienestu palīdzību, mērķtiecīgi likvidētu (nošautu) vai arī ieslodzītu speciālās nometnēs visus lasītpratējus, saudzējot vien– valdošās koalīcijas pārstāvjus, koalīcijas partiju ziedotājus, valsts uzņēmumu padomju locekļus un citus uzticamos.
Sarakstu ar nošaujamo un ieslogāmo sarakstiem ministru prezidentam vajadzētu iesniegt līdz 1.janvārim, lai DP varētu laicīgi uzsākt šo valsts drošībai nepieciešamo pasākumu, jo nākošā gada martā būšot krīzes bedre. Saraksti būtu jāsagatavo arī tādēļ, lai DP būtu skaidrs, cik daudz nometņu nepieciešams un cik lielas formēt šaušanas komandas. Tātad, līdz martam jau daļai lasītpratēju un arī domātspējīgo būtu jāpazūd, lai viņi dziļākās krīzes brīdi nesāktu graut valsts un režīma stabilitāti.
Jaunā koncepcija turpmāk dotu iespēju izvairīties no gadījumiem, kad kāds cilvēks publiski “palaiž muti”. Likvidējot bīstamos elementus, pirmkārt, tiktu likvidētas avīzes, kurās kāds varētu “nepareizi” izrunāties, jo lasītpratēju tikpat kā vairs nebūtu. Otrkārt, arī varētu likvidēt lielāko daļu elektronisko mediju, atstājot vien vienu TV kanālu, vienu radio kanālu, jo tiem, kas neprot lasīt arī nevajag lieki domāt– viņiem tiks sagatavota īpaša un viegli saprotama informācija.
Viss, ko redzējāt, patiesībā nemaz nebija noticis. Tā intervija nav bijusi!!! (Tā domā Atis Slakteris)
Mmm, Ati, Ati, Tu gribi teikt, ka mums visiem bija Tavas absolūtās nekompetences halucinācijas?
2007.gada maijā, nedēļu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām, no ķēķa, tpfu Zoodārza dzīlēm iznira ķirurga Valda Zatlera kandidatūra kandidatūra valsts pirmajam amatam. Jau 2007.gada 22.maijā visi, kas redzēja Zatlera pirmās uzstāšanās un intervijas saprata, ka šis nu nav tas labākais kandidāts. Manas domas toreiz bija– štrunts pat par aploksnēm un pateicībām, jo, kas ir satraucošāk– šis tips (prezidenta kandidāts Zatlers) NEKO nesaprot ne no politikas, ne no valsts vadīšanas. “Sekls”. Tā tagad prezidentu vērtē viņa kādreizējais politiskais patrons Gundars Bērziņš, bet par “seklu” Zatleru jau varēja uzskatīt toreiz, 2007.gada maijā.
Par spīti visu saprātīgo ļaužu un inteliģences protestiem, Valdis Zatlers ar gandrīz vienbalsīgu valdošās koalīcijas atbalstu kļuva par Valsts prezidentu. Tikai pēc tam atklājās, ka pirmsvēlēšanu nedēļā, Zoodārzā izloloto prezidenta kandidātu, trenēja, skoloja un mācīja Tautas partijai un dažām citām koalīcijas partijām pietuvināti ļaudis. Rīgas domnieks no TP Edmunds Krastiņš esot Zatleru brīfējis par ekonomiku, Pēteris Ustubs (vai kāds cits no premjera Kalvīša ļaudīm) par ārpolitiku, Mārcis Bendiks (sens TP draugs) par sabiedriskajām attiecībām u.t.t. Zatleram kā lipuči tika piestiprināti divi koalīcijas darboņi- literāts un preses sekretārs vienā personā, Tautas partijai tuvais Normunds Beļskis un Viesturs Silenieks no ZZS. Bet pats galvenais, no visiem pirmsievēlēšanas padomniekiem ēnā palika visbūtiskākai– Tautas partijas biedrs ar biedra kartes numuru- 1– Gundars Bērziņš. Ko un cik daudz Bērziņš noteica Zatlera uzvedībā pirmsievēlēšanas un arī pēcievēlēšanas laikā, mēs nezinām, tomēr Zatlera komandā šis vecbiedrs nekāds peška nebija. Pēc vēlēšanām Zatlers centās no TP ļaudīm savā galmā atbrīvoties. Tā šķita gluži vai kā PR akcija, lai parādītu, ka lūk nav jau tas Zatlers gluži mūsu marionete. Vai tā bija vien spēle, vai arī jaunievēlētā prezidenta patiesa vēlme būt neatkarīgam, to mēs nezinām.
Sākotnēji TP un Zatlera starpā bija kvēlas jūtas. Premjers Kalvītis Zatleru uzdeva par savu kandidātu, apjūsmojot viņa spējas un kvēli aizstāvot pret “apmelojumiem” viegli pierādāmā nelikumīgā rīcībā. Pārējie TP ļaudis par Zatleru runāja ar tādu degsmi, ka Zatlers sāka šķist nevis kā neatkarīgais kandidāts, bet gan kā TP kandidāts. TP Zatlera ievēlēšanas dienā pat kaujā meta savu avangardu– jaunatnes organizāciju, kas uzdodamies par “ārstiem”, mediķu virssvārkos pie Saeimas kaismīgi bļāva “Zatleru! Zatleru! Zatleru!”.
Man no šodienas viedokļa tas viss šķiet ļoti homoerotiski. Bariņš pieaugušu vīriešu slepenā sapulcē Zoodārza izvēlas to, kurš viņiem šķiet vissimpātiskākais un pēc tam aizstāv viņu gluži kā miesīgu brāli vai arī kā savu homoerotisko fantāziju piepildījumu. Kalvītis šķita vai gluži aizgrābts ar Zatleru un pirmsinaugurācijas nedēļā ar ziepēm piedraudēja visiem, kas pret viņa favorītu vērsīsies.
Homoerotisms staro arī no Bērziņa šodienas intervijas NRA. Bērziņš škiet kā atraidītais, kā tāds, kas reiz bijis patrons un nu viņa aizbilstamais ir viņu izmetis mēslainē. Sāpīgi. Jūtas tiek aizskartas. Ja es būtu teicis par Zatleru: “Ar viņu runājot, mani vienmēr ir šokējis viņa seklums. Tas ir tik sūrs, ka tu pilnīgi smoc nost,” es par sevi nebrīnītos. Bet to saka bijušais ieroču biedrs. Ļoti homoerotiski. Lielās mīlas spējais gals– tā varētu nodēvēt Zatlera un TP mīlestības norietu un naida sākumu.
Šonedēļ es pastiprināti esmu klausījies Nika Keiva sānprojektu “Grinderman”, kurš patiesībā jau nav Keiva sānsolis, jo visi šī projekta dalībnieki darbojas kopā ar Niku Keivu Bad Seeds. Keiva mūzika, gluži tāpat kā Radiohead, balansē uz saprāta un neprāta robežas. Tas man tīk. Tas ir tas, ko es šāda veida mūzikā meklēju. Nolaizītie matu celiņi mani neinteresē. Piedāvāju Electric Alice klipu.
Lelles Redzīgā Indriķa ideja De Facto nav gluži orģināla. Daži ļaudis jau 2007.gada vasarā savā blogā jūsmoja par Indriķi Redzīgo. Jā, protams, De Facto nelasa kaktu blogus un viņiem neko nevar pārmest. Lai tā lelle dzīvo savu dzīvi! Bet atcerieties, Redzīgais Indriķis ir vecāks par 2008.gada rudeni…
