Kāds Raitis internetā pārdodot Glika Bībeli un prasot par to 300 000 Ls. Raitis saka: «Grāmata man ir mantojumā. Kad sākām skatīties un pētīt, tikai tad sapratām tās vērtību un nozīmi. Tai ir cilvēki, kas interesējas par šo grāmatu. Domāju, ka pircējs varētu būt seno grāmatu kolekcionārs. Latvijā varētu būt tikai cilvēks, kas pazīst šādus kolekcionārus.» Raitis arī piebilst, ka cena tik iespaidīga esot noteikta tāpēc, ka tāda nosaukta «par šo grāmatu, tikai vācu valodā. Ja šī Bībele būtu vāciski, to būtu nopirkuši par šādu cenu. Latviešu valodā tā ir lielāks retums, bet laikam par lielāku retumu nav gatavi maksāt. Tie bija dāņi, kas piedāvāja šādu cenu». [Citāts publicēts ar visām kļūdām].

Man ir zināma pieredze darbā ar seniespiedumiem, tāpēc varu vien piekrist baņķierim Ģirtam Rungainim, kurš kā izrādās arī kolekcionē Bībeles, ka cena 300 000 Ls par Glika Bībeli ir kādas 300 reizes par augstu un viņš būtu gatavs par to maksāt kādu tūkstoti latu. Kāpēc tā? Pirmkārt, Glika Bībele nav bibliogrāfisks superretums un Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā ir, ja atmiņa neviļ, vismaz 7 šīs 1689.gadā izdotās Bībeles eksemplāri. Otrkārt, gandrīz 500 000 eiro ir cena par kuru varētu nopirkt kādu patiešām vērtīgu seniespiedumu, protams, Gūtenberga Bībeli par tādu nenopirksi (tās cena jau 20.gs. 70.gados pārsniedza vairākus miljonus ASV dolāru). Faktiski 300 000 Ls būtu par daudz prasīts par jebkuru latviešu valodā iespiestu darbu, varbūt izņemot, 1585.gadā Viļņā izdoto Pētera Kanīzija Katoļu katehismu, kas ir pirmā zināmā latviski izdotā grāmata un kura saglabājusies vien vienā pilnīgā eksemplārā (glabājas Upsalas bibliotēkā Zviedrijā) un vismaz divos fragmentāros eksemplāros.

Es Raiti nepazīstu, tāpēc vien varu minēt iemeslus, kāpēc viņš grib 300 000 Ls par vectēva mantojumā atstāto Glika Bībeli. Viens no iemesliem varētu būt viņa nezināšana un aizgrābtība ar ideju, ka vecas grāmatas noteikti maksā daudz. Jā, vecas grāmatas maksā vairāk nekā jaunas, bet to cenas iespaido ne vien vecums vai nozīmība kādai noteiktai kultūrai, bet arī daudzi citi faktori. Ja tā būtu Bībele ar Glika pašrocīgi veiktiem labojumiem vai vēl labāk, viņa autogrāfu, tad cena patiešām varētu būt astronomiska. Pat gadījumā, ja Glika Bībeles cena būtu kaut vai 3000 Ls, vispirms jānoskaidro eksemplāra vēsture, piemēram, vai tā nav zagta un tikai tad varētu sākt runāt par cenu.

Raitis visticamāk savu Glika Bībeli nepārdos un jāsaka, ka ss.lv  jau arī  nav tā īstā vieta, kur reklamēt savā īpašumā esošus seniespiedumus. Katram, kurš vēlas pārdot savas ģimenes relikviju vai viņam pašam dārgu antīku priekšmetu ir jāsmierinās ar to, ka tas, kas jums ir neiedomājami vērtīgs, iepējams, tirgū ir ne pieprasīts, ne augstu vērtēts. Faktiski jebkura antikvāra priekšmeta vērtību nosaka tīri praktiski , ne emocionālas dabas apsvērumi.

Bibliotēka mirst. Bibliotēku nāves ir nežēlīgas, jo parasti tās notiek ugunsgrēku, karu un nemieru dēļ. Bibliotēkai mirstot tiek sašķaidīti ne vien papīri un grāmatu vāki, bet arī atmiņa. Bibliotēka ir arhīvs, šī vārda plašākajā nozīmē– atmiņu krātuve, kas ir ne vien kaudzē krautas grāmatas, bet gan dzīvs organisms, kas elpo un mainās līdzi laikam, saglabājot sevī pagātni.

Latvijā nav kara vai citu lielu satricinājumu, bet bibliotēka mirst. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka (LAB) mirst ilgā un mokošā nāvē (Ivars Kalviņš šodien Dienā). LAB budžets ir apcirpts tik dramatiski, ka tā vairs nespēj pildīt savas pamatfunkcijas. Jāsaka, gan ka jau labu laiku šī bibliotēka ir komas stāvoklī, jo gan tās darbiniekiem, gan krājumam treknie gadi aizgāja secen, arī tādēļ, ka LAB ir nevis Kultūras ministrijas, bet gan Izglītības un ministrijas pakļautības iestāde. LAB vairākus gadus netiek iepirkta jaunākā zinātniskā literatūra, kas nozīmē, ka bibliotēka faktiski kļūst aiz vien nekonkurētspējīgāka. LAB ir ļoti vērtīgs vēsturiskais krājums; tā ir tieša Rīgas Pilsētas bibliotēkas (dib. 1524) tiešā pēctece ar plašāko seniespiedumu kolekciju Latvijā un daļa no bibliotēkas ir Misiņa latviešu grāmatu krājums. Par spīti vērtīgajām vēsturiskajām kolekcijām, bibliotēka faktiski ir mirusi, tai nav mērķa un misijas un pats galvenais, tai hroniski trūkusi nauda.

Viena no Eiropas vecākajām bibliotēkām ir gandrīz mirusi. Atliek to vien likvidēt vai apvienot ar kādu citu bibliotēku. Gadiem ilgi jau runā par iespējamu LAB apvienošanu ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Protams, formāla apvienošana nedotu nekādu labumu, jo no viena nabaga un viena pusnabaga bagātais nesanāks. Ja galu galā Akadēmiskās bibliotēkas nāve ir nenovēršama, nedrīkst pieļaut tās vēsturisko krājumu sapludināšanu ar citu bibliotēku krājumiem un jānodrošina to pieejamība.

Parasti bibliotēkas mirst tad, kad mirst vai grūtības piedzīvo lielākas struktūras– valstis, Baznīcas un veselas civilizācijas. Bibliotēka mirst. Valsts arī?

Foto: diena.lv

Katrīna Neiburga ir ieguvusi Purvīša balvu, kas iecerēta kā izcilības apliecinājums. Katrīnai pie rokas dēls, kura kailfoto uz Leļļu operas plakāta izraisīja pamatīgu skandālu un pat policijas ierosinātu kriminālprocesu. Šis skandāls sākās tieši pirms gada– 2008.gada 1.februārī. Policisti uzstāja, ka operas reklāmas plakātam izmantotais foto ir bērnu pornogrāfija, kam māksliniece kategoriski nepiekrita. Viss šis “bērnu pornogrāfijas” skandāls beidzās ar neko- policija 2008.gada pašās beigās secināja, ka nespēj pieņemt nekādu lēmumu, jo Latvijā neesot ekspertu, kas varētu novērtēt vai šis plakāts ir pornogrāfisks vai nav. Muļķība zaudēja mākslai. Protams, Katrīnai Neiburgai Purvīša balva nav piešķirta kā mierinājums pēc šī skandāla, bet gan kā apliecinājums, ka viņa ir viena no labākajām latviešu mūsdienu māksliniecēm.

P.S. “Slavenais” Leļļu operas plakāts

Foto: tribine.lv

Es arī parakstīju vēstuli, kas aizstāv kultūras raidījumu tiesības uz ēteru sabiedriskajā televīzijā LTV 1. Kā jau zināms LTV vadība domā ne tikai slēgt 100g Kultūras, bet  LTV 1 ēteru atbrīvot no kultūras raidījumiem vispār. Šodien Dienā LTV ģenerāldirektora vietnieks Aigars Kurprišs saka, ka LTV vadībai īstas skaidrības par kultūras raidījumu likteni neesot. Neoficiāli gan zināms par 100g Kultūras likvidēšanu no 1.janvāra un jaunu “kultūras ziņu” ieviešanu ik dienas 10 minūšu garumā kā arī jauna iknedēļas kultūras raidījuma veidošanu. Jau 100g bija mazāk nekā kultūras iztikas minimums un nu kultūru noīsina uz 10 minūtēm ikdienas. Kultūras raidījumus pārcelšot uz naktīm un pēcpusdienām.

Parakstot vēstuli, es neaizstāvēju 100g Kultūras, jo raidījums līdz šim patiešām nav bijis diez ko augstas kvalitātes un par tā zemajiem reitingiem nebūtu jābrīnās. Tomēr, zemie reitingi un klibojošā kvalitāte nevar būt iemesls kultūras raidījumu likvidācijai LTV 1 ēterā. Nu nav, lai arī ko Mr. Kots teiktu par reitingiem un Betmenu kā kultūras pārstāvi.

Tas, ko es vēlētos LTV 1, ir kvalitatīvi kultūras raidījumi. Vienalga vai 100g formātā vai kādā citā, bet nopietni, kvalitatīvi un pārdomāti raidījumi. 100g Kultūras patiesībā jau ir vairākus gadus atpakaļ veiktas  kultūras raidījumu izstumšanas kampaņas auglis– virkne kultūras raidījumu tika nolikvidēti, lai izveidotu ikdienas TV žurnālu. 100g Kultūras izrādījās par maz un par vāju. Skatītāji novērsās un šo novēršanos LTV vadība tagad izmanto, lai kultūru aizsviestu uz mistisku LTV 3, kura vēl nav un kurš visticamāk būs vēl mazāk skatīts nekā LTV 1 kultūras raidījumi patlaban.

Oliveram Stounam jauna filma ienākusies. Saucas W. Filma par reālu personu, kas vēl ar vien sēž Baltajā namā (ne ilgi vairs). Šķiet W. prototips- ASV prezidents Džordžs V. Bušs, kas pēdējā desmitgadē ir sačakarējis visu pasaules politiku, par filmu nebūs sajūsmā. Bet tā jau ir viņa problēma. Mums vien atliks vērtēt vai filma būs līdzvērtīga Karalienei.

Šoks. Tas ir mans šī brīža stāvoklis. Vakar kādā ārvalstu avīzē lasīju, ka 1950.gada 14.martā kāds 21 gadu vecs komunistiskās Čehoslovākijas pilsonis Milans Kundera ir ziņojis slepenajiem dienestiem par kādu ārvalstu spiegu. Par to šodien raksta arī latviešu Diena. Spiegs tika notverts un notiesāts uz 20 gadiem, strādāja urāna raktuvēs, bet izdzīvoja un tagad dzīvo Zviedrijā. Milans Kundera, pēc šī nodošanas akta vairākus gadu desmitus vēlāk kļuva par pazīstamāko čehu rakstnieku un viņa komunismu atmaskojošie darbi tika un tiek lasīti visā pasaulē. Tagad čehu rakstnieks tiek atmaskots. Viņu atmaskojošo ziņojumu čehu slepenajiem dienestiem tagad var lasīt šeit.

Milans Kundera ir mans pēdējā laika rakstnieks nr. 1. Kundera arī latviešu lasītājiem komentārus neprasa, jo latviski ir tulkoti šī Parīzē dzīvojošā čehu rakstnieka romāni. Piemēram, romāns “Joks” par kādu jaunekli, kas 50.gadu komunistiskajā Čehoslovākijā kādā vēstulē mīļotajai meitenei neveikli pajoko un šis joks sagrauj viņa dzīvi, jo seko dažādas varas un partijas represijas. Man vistīkamākais, protams, ir Kniha smíchu a zapomnění (Smieklu un aizmiršanas grāmata), kas šķiet latviski nav tulkota. Ģeniāla grāmata par sarežģītu un komplicētu vēsturi. Kundera ir autoritāte. Diemžēl, viņa atmaskošana laupa kaut ko no viņa kā izcila rakstnieka tēla. Skumji.

Visādi šovi ir bijuši TV ekrānos- Dejo ar Zvaigzni, Dziedi ar Zvaigzni, krieviem- slido ar Zvaigzni u.t.t. Bet tagad Krievijā ir parādījies jauns šovs, kura nosaukums ir Gordonihots (raidījuma vadītāja uzvārda salikums ar īpašvārdu Donkihots), bet patiesībā tam vajadzētu būt- “Izdr** Zvaigzni”. Šova ideja ir skaidrin skaidra, studijā tiek uzaicināts kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks un viss raidījums tiek veltīts viņa personai un daiļradei, ja tāda ir, un tad raidījuma viesis tiek publiski iztirzāts krustu šķērsu, raidījuma skatītājiem studijā aktīvi piedaloties un vadītājam aktīvi piepalīdzot. Vārda iztirzāt vietā gan vajadzēja lietot citu vārdu, bet man mēle, piedodiet, roka necēlās to vārdu rakstīt. Vārdu sakot, kam nav slinkums var celties kājās un teikt par raidījuma viesi visu, ko ļauj, pirmkārt, sirdapziņa, ja tāda ir, otrkārt, raidījuma vadītājs, kurš īstenībā ļauj teikt visu.

Raidījuma viesis patiesībā ir upuris. Esmu redzējis divas sērijas (šķiet divas vien ir parādītas), kurās piedalījās sekojoši, krievu TV seija Ksenija Sobčaka un rakstnieks Viktors Jerofejevs. Abi raidījumi patiesībā ir nežēlīgi. Maz bija skatītāju studijā, kas aizstāvēja vakara viesi. Lielākā daļa skatītāju metās pulgot viesi un raidījuma vadītājs Aleksandrs Gordons ar savām asajām piezīmēm vien pielēja eļļai uguni. Pēc pagājušajā piektdienā Krievijas sabiedriskās televīzijas parādītā raidījuma, kurā viesojās Viktors Jerofejevs, raidstacijas Eho Moskvi ēterā rakstnieks raidījuma vadītāju Gordonu nosauca par “nožēlojamu” (maiga forma vārdam, kuru minēja Jerofējevs; interviju var lasīt un noklausīties šeit). Vārdu sakot, viss iet divu dir** augstumā. Ja ņem vērā, ka Viktors Jerofējevs ir padomju laikā aizliegts un vajāts rakstnieks, kurš nostājies opozīcijā arī Putina režīmam, tad raidījums izskatījās arī pēc mēģinājuma ar viņu publiski izrēķināties.

Ir gan arī otra monētas puse. Tiem, kas raidījumā piedalās kā viesi, nevajadzētu pēc raidījuma sūdzēties par brutālo attieksmi, jo ir jāzina uz ko Tu ej. Cik noprotams, Jerofejevs neapzinājās, ka dodas uz Gordona šovu, kurā viņam lies virsū samazgas (šovs pirms tam vēl nebija rādīts TV). Jā, protams, Gordons ir maita, bet tā ir daļa no šova dramaturģijas– raidījuma vadītājs ir cinisks un augstprātīgs maita, kas ierāda vietu tiem, kuri ir sevi augstu vērtē. Gordons neapšaubāmi ir labs šāda šova vadītājs, jo viņa sejā nepakustas ne vaibsts brīdī, kad kādam vajag nekaunīgi atbildēt.

Latvijā šāds šovs nevarētu notikt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijā nav pieņemts atklāti ņirgāties par kādu viņa klātbūtnē TV ekrānā un šādu šovu tā iespējamie viesi varētu vienkārši boikotēt. Otrkārt, nu izņemot Jurģi Liepnieku vai Arni Rītupu neredzu cilvēkus, kas varētu būt tik intelektuāli ciniski kā Gordons. Diez vai abi iepriekšminētie latviešu intelektuāļi šādu darbiņu uzņemtos.

P.S. Pēc bloga uzrakstīšanas atradu vēl sēriju ar Mihaila Zadornova piedalīšanos Gordonkihotā. Labu apetīti.

Raidījumu ar Jerofējevu var noskatīties šeit.

Raidījumu ar Sobčaku var noskatīties zemāk.

Britu bibliotēkā meklēju Vairas Vīķes Freibergas grāmatu “Pret straumi”, kas izdota 1993. gadā un kurā ir apkopotas viņas esejas par latvietību. Kādā nesenā pētījumā par latviešu nacionālismu 100 gadu laikā, atradu norādi uz šo Freibergas grāmatu. Diemžēl, Britu bibliotēkā šīs grāmatas nav. Tāpēc, ja kādam šī grāmata ir, labprāt to aizņemtos palasīt vai arī nopirktu. Dodiet ziņu!

LTV izmet no sava ētera kultūras raidījumus. Nafig to kultūru. Krīzes laikos vajag vien Godmaņa seju ekrānā un viss. Ar to pietiek. Kultūra, lai iet savu skuju taku.