Delfi.lv šim video ir devuši virsrakstu- ‘Godmanis pavisam atklāti‘. Noskatoties video es arī tā īsti nesapratu, ko viņš īsti atklāti pasaka. Atklātība ir pirmajā teikumā par to, ka Einārs Repše ir mūsu vājais punkts? Vai arī atklātība ir tā, ka Godmanis ir nodarbojies ar zemūdensniršanu visā pasaulē? Faktiski Godmanis nepasaka neko, jo viņš runā  haotiski. Īsti nevar saprast par ko viņš stāsta- par Ēģipti, Ahmedu ar ūdensslēpēm, par SVF vai globālās ekonomikas bojāeju? Es tā īsti arī nesapratu, kad pie mums iestāsies Godmaņa pieminētais ‘finišs’.

Vienīgais, kas delfu publicētajā video ir atšķirīgs no citām Godmaņa uzstāšanās reizēm ir stils- tāds atbrīvots un čomisks, bet tāpēc jau viņš nepasaka vairāk nekā parasti. Gluži pretēji, brīvā gaisotne neliek viņam strukturēt savu haotisko domu un sanāk vairāku minūšu garš bla, bla, bla. Video gan aptiprina viedokli, ka bijušais divkārtējais premjers ir cilvēks, kurš var runāt stundām un nepateikt neko. Protams, Godmanis var tēlot ekspertu, bet piedodiet par piezīmi- arī viņš ir atbildīgs par Latvijas ‘finiša’ tuvošanos.

Liepāja jau 12 gadus ir Ulda Seska varā. Uldis Sesks oficiāli nav oranžais, jo pašvaldību vēlēšanās vienmēr kandidē no savas Liepājas partijas saraksta, tomēr viņš ir Tautas partijai (TP) simpatizējošs politiķis. Līdz šim šķita, ka Seskam Liepājā nav cienīgu konkurentu, jo TP, kam liels atbalsts Liepājā, nav izdevīgi cīnīties pret Sesku tāpat kā citām labējām partijām, kas šķiet saskaņojušas savas intereses ar ilglaicīgo Liepājas mēru.

Tomēr, šķiet visi nav apmierināti. Liepājas dānis- viesnīcnieks un kluba īpašnieks Luijs Fonteins ir nolēmis kandidēt pašvaldību vēlēšanās, lai kā pats saka pilsētā nebūtu sesku (no skunks in town!). Fonteins, īstajā vārdā Steen Lorenz, startēs no Sabiedrība Citai Politikai saraksta un ir sācis savdabīgu, bet ļoti kolorītu kampaņu. Fonteinam ir sava mājaslapa, kurā viņš paziņo, ka vēlas kļūt par Liepājas šerifu un ir izveidots arī krāšņs videorullītis. Fonteins gan SCP sarakstā ir pēdējā, 18. vietā, bet tik un tā viņa kampaņa ir ievērība cienīga. Fonteins būdams rokmuziķis un viesnīcnieks ir pietiekoši kolorīta persona, tāpēc viņa piedalīšanās vēlēšanās pati par sevi ir lieliska izrāde. Protams, diez vai dānis Fonteins kļūs par Liepājas šerifu, bet ir vismaz kāds, kurš spēj efektīgi nostāties pret pašreizējo Liepājas mēru un kārtību pilsētā. Atliek vien Fonteinam novēlēt veiksmi!

Šis ir Fonteina video pieteikums uz Liepājas šerifa amatu:

Piedāvāju pilnīgāku izvilkumu no Dmitrija Smirnova intervijas Ventas balsij, kuras pilno versiju var lasīt www.nra.lv

– Vai jūs saskatāt kādu modeli Latvijas pilnvērtīgai eksistencei?

Smirnovs:  Es redzu un zinu to modeli, taču es to nevaru teikt. Par to mani atkal var aizturēt. Latvija tam vēl nav gatava.

– Vismaz ieskicējiet!

Smirnovs: Es joprojām esmu uzraudzīta persona, krimināllieta pret mani nav slēgta. Šobrīd es varu pateikt tikai pirmo soli, kas darāms. Ir nepieciešams pasludināt defoltu. Ir jāatsakās no milzīgā parāda, vienkārši pasakot: mums nav naudas. Dariet, ko gribat, naudas mums nav un nebūs. Jūs zinājāt, ka Latvija to parādu nevarēs atdot.

– Un tālāk?

Smirnovs: Ir jādomā par savu valsti, nevis Eiropas vai Vašingtonas direktīvām. Patlaban tirdzniecības brīvība mums ir ļoti vienpusēja. Brīvs ir tikai imports. Bet savā tirgū viņi mūs nelaiž. Tāpēc arī mums jāveic tā saucamā protekcionisma politika. Jāpasaka: tādas un tādas preces mēs nepērkam, jo paši varam ražot.

– Tā būtu centralizēta ekonomika.

Smirnovs: Gluži centralizēta nē, kaut kas pa vidu. Bet tālāko es šobrīd nevaru teikt. Kad Latvija būs tam gatava, pateikšu.

– Kad?

Smirnovs: Kad bezdarbs būs 50% un puse Latvijas iedzīvotāju apsvērs iespēju aizbraukt uz ārzemēm strādāt par kalpiem. Tad Latvija būs gatava jaunajam modelim.

– Rudenī?

Smirnovs: Rudenī.

Gaidam rudeni un Drošības policiju.

Ernesta karikatūra komentārus neprasa, tāpēc tos es arī nesniegšu.

Avots: diena.lv

Mūs aicina iestāties partijā. Kādā? Tautas. Tā nav tautas partija, bet gan Tautas partija un mēs labi zinām, ka šai partijai nav nekāda sakara ar tautu, bet ir ciešs sakars ar Mākoņiem, maziem HESiem un treknajiem gadiem. Tautas partija ir viena no esošās politiski-oligarhiskās sistēmas izveidotājām, precīzāk- stūrakmens šai sistēmai un nu tā aicina cilvēkus piebiedroties.

Man gan nav viens skaidrs, ko Tautas partija varētu man kā biedram piedāvāt? Vai Tautas partija saviem potenciālajiem biedriem piedāvā aitu lomas- iespēju tikt izmantotiem, tad, kad partija to vēlēsies? Ko gan citu varētu piedāvāt partija, kuras politiķi paši atzinuši, ka tajā lēmumus pieņem ļoti šaurs cilvēku loks.

Es gan minēšu pāris iemeslus kāpēc būtu vērts stāties Tautas partijā:

1) jāstājas, lai tiktu pie vietas kādā uzņēmumu padomē, bet tad jāapbruņojas ar pacietību un cinismu, jo partijā ir vēl kādi divi tūkstoši biedru, kas grib to pašu;

2) jāstājas, lai ar partijas palīdzību varētu pri(h)vatizēt vēl to, kas 90.gados netapa nozagts, bet tad protams jāsaprot, ka nebūsiet pirmais rindā pēc vērtīgiem īpašumiem, jo partijā priekšroka ir vecbiedriem;

3) jāstājas, lai gadījumā, ja jūs ievēl Saeimā, varētu nodrošināt vismaz divus ģimenes locekļus ar darbu, iekārtojot viņus par deputātu palīgiem. Ļoti laba iespēja paglābt ģimeni no bankrota šajos smagajos laikos. Vienīgi jārēķinās, ka sākotnēji ir jāizgrūsta vēl divi tūkstošu biedru cīņā par siltu vietu vēlēšanu sarakstā un tad jāpanāk, lai jūs patiešām ievēl. Protams, pēc tam jāmēģina tikt galā ar KNAB, kas noteikti piesiesies jūsu iecerei nodarbināt savus radiniekus, bet tas jau, protams, ir nieks.

Vēl varbūt citi iemesli. Ja jums kāds prātā, ierakstiet to komentāros.

Šķiet uzticības kredīts atjaunots. Pēc 4 stundu sarunas sarunas Valdis Zatlers atkal uzticas Godmanim. Īsā piektdienas-pirmdienas Godmaņa-Zatlera krīze ir beigusies. Beigusies gan nav varas krīze, kura nav atkarīga no tā vai Zatlers uzticas Godmanim vai ne. Godmaņa palikšana amatā kārtējo reizi paildzina valdošās koalīcijas agoniju. Jautājums, kad šis farss beigsies, respektīvi, kad Zatlers beidzot saņemsies atlaist Saeimu.

Attēls: www.sabotagestorm.com

Tas ir noticis, šķietami ciešā politiskā draudzība starp premjeru Ivaru Godmani un prezidentu Valdi Zatleru ir izjukusi. Šovakar prezidents paziņoja, ka Godmanis ir zaudējis viņa uzticību ar savu nespēju veikt būtiskas reformas valdībā. Godmanim, savukārt, esot sāpīgi, ka Zatlers viņā vīlies. Pirmo reizi bundzenieks Valdis Zatlers parādījis, ka vairs neuzticās bundzeniekam Ivaram Godmanim. Līdz šim viņi šķita visai saderīgs politiskais pāris un daudzi pauda pārliecību, ka pat Ivara Godmaņa valdības krišanas gadījumā, Zatlers Godmani nosauks vēlreiz kā nākošo valdības veidotāju.

Godmanis kā premjers, protams, nav kritis, jo neuzticību premjeram un viņa valdībai var izteikt tikai Saeima, bet jau tā nestabīlā Godmaņa valdība ir ļoti tuvu savām beigām. Brīžos, kad valdību šūpoja Godmaņa koalīcijas partneri, prezidents bija viņa stiprā klints. Tagad, Godmanis ir patiešām viens un šķiet beidzot viņš to pamanīs, ka patiesībā bijis viens  visu savu valdīšanas laiku. Šķiet Godmanim vien pašam ir jādodas prom. Laiks uzbungot Ivar?

Daudzas no mūsu morālajām un ētiskajām dilemmām ir izdomātas. Izpūstas. Tomēr dažreiz es arī iedomājos, kādu iespaidu mana rīcība atstāj uz globālām lietām un sāku šaubīties par savas rīcības morālo pusi.

Kas ir mana, iespējams, uzpūstā morālā dilemma? Tā ir paprika.

Man ļoti garšo paprika. Svētdien nopirku pusotru kilogramu sarkanās paprikas. Paprika ir lieliska- lieli sulīgi augļi, kas krāsojas tumši sarkanā krāsā. Veikalā esot vari ņemt un krāmēt savos ratos un nemaz nepamanīt, ka paprikas izcelsmes valsts, vismaz pēc cenas šiltes spriežot, ir Izraēla. Tā pati Izraēla, kas vēl tikko bombardēja Gazu un kuras neviennozīmīgi vērtētās agresijas rezultātā gāja bojā vairāk kā tūkstoš palestīniešu, no kuriem lielākā daļa bija mierīgie iedzīvotāji. Bumbas iznīcināja gan teroristiskās Hamas kustības kaujiniekus, bet par galvenajiem šī kara upuriem kļuva sievietes un mazi bērni.

Pērkot Izraēlas papriku, es gribot vai negribot, ielieku kaut pāris eirocentus Izraēlas valsts budžetā, jo paprikas audzētājs, ļoti iespējams, pārdodams savu preci eksportētājam ir samaksājis nodokļus savai valstij. Jā, protams, tie ir vien daži eirocenti, kas ieripo Izraēlas valsts budžetā, bet šie daži centi valsts dotāciju veidā nonāk nevien Izraēlas skolās un slimnīcās, bet arī bumbās, tankos, lidmašīnās un automātos, kuru tiešas iedarbības rezultātā iet bojā neskaitāmi nevainīgi cilvēki.

Šāda vai līdzīga morāla dilemma ir nevien pērkot Izraēlas papriku, bet, arī pērkot, piemēram, Valmieras pienu. Tu zini, ka pērkot Valmieras pienu, Tu maksā zemniekiem, pārdevējiem, pienotavas palīgstrādniekiem, bet galu galā, Tu arī samaksā tam vīram, kas Mākoņos. Atšķirība no Izreālas ir tā, ka Mākoņi nevienu nebombardē un nenogalina, tas tiesa, bet tik un tā sanāk, ka atbalsti ļaudis, kuru pieeja politikai Tev nav pieejama.

Varbūt izeja ir nepirkt minēto papriku vai pienu? Jā, bet jābūt godīgam un jāsaka, ka diez vai Izraēla mazāk bumbos Gazu, ja es nepirkšu viņu papriku, ko, iespējams, audzējis kāds palestīniešu zemnieks, kam lauki Izraēlā. Tāpat vīrs Mākoņos nemainīs savu pieeju partijas un valsts politikai tikai tāpēc, ka pilsonis X vairs nepērk viņa pārstrādes uzņēmuma piena paku.

Vienīgais, ko var panākt nepērkot to vai citu preci, kas saistīta ar sev nepieņemamu morālu rīcību, ir ne rīcības maiņa, bet gan skaidra pilsoniskas vai politiskas attieksmes paušana. Tas ir vismaz priekš sevis, kaut vai kā mierinājums.

Māris Zanders škiet ir sācis karu pret valdošo eliti. 14.janvārī viņš jau brīdināja par kara pieteikumu un tagad ir sācis rīkoties. Zanders Radio SWH ēterā, tvnetā un arī mājaslapā pingvīniem.lv ir publicējis vairāku augstu bijušo un esošo valsts amatpersonu un politiķu telefonu numurus. Zanders savu rīcību, publiskojot politiķu privātus datus (ne vien telefona numurs, bet arī adreses), pamato ar vēlmi likt viņiem beidzot justies “nedroši.” To varētu dēvēt par pāreju no kopīgas dziesmu dziedāšanas un miermīlīgas protestēšanas uz aktīvu uzbrukumu, kura mērķis ir likt politiķiem sajust, ka bezatbildīga un savtīga politika vairs neies cauri. Šķiet demokrātiskas metodes cīņā ar uzpūtīgiem politiķiem nedarbojas, tāpēc jāķeras pie jaunām, iespējams, viņus diskriminējošām metodēm.

Ir beigušies laiki, kad viņi varēja mierīgi aizmukt no protestiem un pārmetumiem, ieritinoties savās aliņās un ignorējot visu, kas notiek apkārt. Tagad viņiem nāksies rēķināties ar neērtu un “nedrošu” dzīvi tad, ja sabiedrības intereses tiek ignorētas. Šāda personīga vēršanās pret politiķiem ir brīdinājums nākošajām politiķu paaudzēm un norāde uz to, ka rīkojoties līdzīgi bezatbildīgi un mantkārīgi viņus sagaida tāds pats liktenis un neciešama dzīve šajā valstī.

Maniem bijušajiem kolēģiem žurnālistiem ir dažādas domas par šo Zandera akciju. Vieni ir par, jo uzskata, ka tas varētu būt leģitīms veids kā politiķiem likt sajust tautas dusmas; otri ir pret, jo, viņuprāt, tiek pārkāpta žurnālistu ētika, publicējot politiķu telefonus, kas ir personīga informācija, un arī tiek apgrūtināts tālāks žurnālistu darbs sabiedrības interesēs, jo politiķi vairs svešus numurus necels un savus telefonu numurus žurnālistiem nedos. Jā, un vēl, politiķi visai ātri šos savus numurus nomainīs.

Es pievienojos tiem, kas uzskata, ka karš ir sācies un jāķeras pie nevardarbīgām, bet kaitinošām metodēm cīņā ar cilvēkiem, kuri ir kurli pret visām interesēm, izņemot savām. Pievienojos akcijai. Un uzmanību, loterijas nākošais uzvarētāja numurs:

29169632 Ja gadījumā lūkosiet to izmantot kā telefonnumuru, tad, iespējams, jums atbildēs kāds, kurš šodien atkal ir plaši izrunājies kādā lielā rīta avīzē un sola mums visiem lielas nepatikšanas.

“Sakiet, ja pie viena impotenta pieliek vēl vienu impotentu, potence palielinās?”

Filozofs Igors Šuvajevs par valdību, tās iespējamo maiņu un “jaunajām sejām” 21. janvāra raidījumā “Kas noteik Latvijā”.

Trīspadsmitais janvāris trīs reiz: 1905.gada 13.janvāris, 1991.gada 13.janvāris, 2009.gada 13.janvāris. Visi trīs ir bijuši zīmīgi trīspadsmitie janvāri. Trīspadsmitais janvāris gan toreiz 1905. un 1991. gadā un arī vakar bija kā nošķīruma zīme. Kaut kas ir mainījies.

Man ir sajūta, ka mēs (demokrātiskā un nepolitiskā opozīcija) 13.janvāra naktī esam kaut ko padirsuši. Ko, to es nezinu. Neba Štokijs vai Pabriks ir zaudētāji, zaudētāji esam mēs, jo vara ar informāciju spēs manipulēt vēl veiksmīgāk nekā līdz šim.

Rītdiena rādīs vai šī vakara grautiņš ir sagrāvis arī mūsu cerības mainīt Latvijas politiku. Es negribu tiesāt tos, kuri šovakar sita Saeimas logus, bet, iespējams, viņu akmeņi ir sadauzījuši iespējas drīzumā ieraudzīt citu politiku. Valdošajai koalīcijai tagad būs leģitīms iemesls pretoties jebkādām pārmaiņām, kur nu vēl Saeimas atlaišanai.

Kultūras ministre Helēna Demakova, pretēji solītajam, par savu politisko nākotni ilgi nedomāja un nolēma demisionēt jau šodien. Pagājušās nedēļas beigās kultūras ministre sabiedrībai darīja zināmu, ka viņai ir veselības problēmas un viņa domā par iespējamu atkāpšanos no sava amata. Tomēr viss ir noticis steidzīgi un ministre, kas piektdien kopā ar savu padomnieku Mārtiņu Vanagu aizlidoja uz Parīzi, jau šodien vairs nav ministre.

Grūti spriest vai pie demisijas raksta tiešām  vainīga veselība vai kāda cita slimība- varas pašapmierinātības vīruss, kas apņēmis visu valdošo koalīciju un Helēnu Demakovu arī. Nenoliedzami Demakova smago Latvijas kultūras vilcienu pastūma vairākas jūdzes uz priekšu un viņas caursitējas spējas nav vien saistāmas ar lielajiem būvniecības projektiem, bet arī ar kultūras darbinieku algu jūtamu paaugstināšanu (tagad gan tās atkal tiek pazeminātas, bet ne jau Demakovas vainas dēļ). Demakova, manuprāt, bija augstas klases kultūras menedžeris, kādu mums arī vajadzēja, bet viņas ciešās saites ar Tautas partijas gavgalu un Mākoņiem, veidoja ministri par tādu pašu ar teflona kārtu pārklātu politiķi kā citi no koalīcijas. Beigu beigās šķiet nabaga ministrei galvā kas galīgi bija sabiris un viņa sāka visu presi, izņemot Latvijas Avīzi, saukāt par “dzeltenu” (vēlāk gan atvainojās par to), gan arī nolēma gada pēdējā darba dienā ļaut parakstīt koncertzāles projektēšanas līgumu, kas šajos bada laikos bija nepieciešams gluži kā sniegs uz Jāņiem. Un vēl beigās ministre uzbruka “zviedru lielkapitālistiem” no TV3, ka tie sensāciju kārē viņai uzbrūkot.

Jā, spilgtas kultūrpolitiskas karjeras beigas. Neapšaubāmi- Demakovas menedžera spējas ir devušas labumu latviešu kultūrai, bet ministre dažbrīd, karjeras beigās pat bieži, nespēja atšķirt melnu no balta un uz neko neskatoties stūrēja savu buldozeru uz priekšu. Demakova aiziet, bet viņas darbi paliek un viņa tos patiešām ir dziļi iecementējusi, kaut vai bibliotēkas projektu, kuru tagad apstādināt vairs nav iespējams.

Savus pienākumus apvienojošais mācītājs-deputāts Jānis Šmits esot jaunu vērienīgu ieceru piepildīts. Šmits pēc Saeimas deputāta krēsla pamešanas veidošot jaunu sabiedrisko organizāciju tīklu, kas būšot līdzīgs sorosītu tīklam un “aizstāvēšot vērtības.” Tagad, iespējams, mēs varēsim runāt par šmitistiem iepretim sorosītiem. Tā būs konfrontācija.

Man gan ir aizdomas, ka šādu tīklu būs grūti radīt bez vienīgā un patiesā vērtību aizstāvja-mācītāja Alekseja Ļedjājeva. Luterānim Šmitam patiesībā nekas cits neatliek kā doties pie “harizmāta” Ļedjājeva un prasīt atbalstu savai “anti-sorosītu” NVO koalīcijas idejai, jo es šaubos vai izdosies piesaistīt Šmita piesauktos “ārzemju atbalstītājus.” Šmits ar savām idejām ir ļoti līdzinājies Ļedjājevam un viņa atbalstītājiem. Tā kā varbūt šī būs Šmita-Ļedjājeva koalīcija? Retorisks jautājums.